"Algots slepkava"

1.47

"Tagad aizver acis un saproti, tu vēl esi jauns un tev ir garš mūžs priekšā, lai sekotu saviem sapņiem, nomierinies, kādu dienu viss būs labi, varbūt ne šodien vai rīt, bet kādu dienu noteikti."

***
•••

Aizvēru skapīša durvis un pasmaidīju.

-"Es nesaprotu, kā tu vari būt tik smaidīga, ja mums parīt ir eksāmens ķīmijā."- Beta novilka, sēžot uz grīdas, muguru atstutēdama pret sienu.

"Ārā spīd saule, skolā ir palikušas pēdējās divas nedēļas, un..ā, jā, šis ir pēdējais gads, kad mums jauztraucās par to, ka nākamgad jānāk atpakaļ."

Beta savieba seju un tēloja, ka uz īsu sekundi izvēmās.

-"Es nezinu, Odrij,"- viņa iesāka, pieķeroties pie manas rokas, cenšoties piecelties kājās,-"man šķiet, ka man pietiks ar vienpadsmit klašu izglītību, hm? Es neplānoju nākt atpakaļ."- Viņa lepni pasmaidīja un ielika mutē savu čupačupu.

"Mums ir vienāda stunda tagad?"- Pavaicāju, jo abas sākām iet pa labo gaiteni.
"Jo man ir franču valoda"- piebildu, lai Beta dzirdētu, jo viņas skats bija pievērsta telefona ekrānam.
-"Man ir spāņu. Tiekamies matemātikā?"-
"Jā, okei."- 

Es iegriezos vēl vienā gaitenī, kamēr Beta turpināja iet pa lielo gaiteni. Franču valoda notika pašā skolas augstākajā stāvā, nostūrī, tāpēc bija jāiet diezgan daudz.

Noliku somu uz blakus brīvā krēsla brīdī, kad Denīze gāja garām solam, kurā sēdēju. Viņa pagāja garām un es nometu somu atpakaļ uz grīdas.

Stunda kā vienmēr - nebija diez ko svarīga. Skolotāja ieslēdza kaut kādu filmu franču valodā, un es neko nesapratu.

Stundas vidū, izskatījās, ka pati skolotāja jau bija iesnaudusies. Uz savas darba lapas uzrakstīju pāris teikumus, ko es domāju par redzēto filmu ar cerību, ka vismaz tik traki franču valodā neatpalieku un kaut kas ir pareizi.

Pēc kāda laika jau lūkojos ārā pa logu. Basketbola laukumā bija krietns pulciņš ar cilvēkiem, kuri spēlēja basketbolu.
Varēju likt galvu ķīlā, ka viens no viņiem bija Alekss. Tad, kad meitenēm bija valodas stundas, puišiem bija sports.

Ja es ļoti fokusējos, tad es varēju pat saskatīt puiša smaidu pēc iemestā groza. Skolas formas melnie šorti viņam bija nedaudz virs ceļa un protams, ka krekla mugurā nebija. Bet ņemot vērā karstos laikapstākļus, tas laikam ir pieņemams. Viņa mati bija ļoti izspūruši, un pat ja es nevarēju saskatīt, es zinu, ka saules stariem atspīdot viņa acīs, tās spīd zaļākas par mākslīgo zāli futbola laukumā, stadiona otrā pusē.

"tas nu dien ir fantastisks skats, man jāsaka."-

Gandrīz iebļāvos, jo nobijos. Novērsu skatu no loga, -"Skolotāj, vai. Es tikai..skatījos debesis. Tās ir ļoti zilas šodien."- nomurmināju zem deguna un neveikli pasmaidīju, jūtot kā vaigi piesarkst.
"tik zilas, vai ne? tikai žēl, ka debesis ir..nedaudz augstāk."- Skolotāja noteica, un ar acīm palūkojās debesīs.
-"Em, jā. Es..es pabeidzu."- paslidināju darba lapu uz viņas pusi.
"O jā, es jau redzēju. Visi jau tās nodeva."-
-"Bet, es.."- un tad es apklusu pusceļā, jo klasē bija palikušas ja labi sešas meitenes, kuras krāmēja somas un devās ārpus klases.