"Algots slepkava"

1.20

❗️ĻOTI GARA DAĻA ❗️
•••
"dzīvē būtu jābeidz domāt vai tu esi pietiekami laba priekš citiem. Labāk domā, vai viņi ir pietiekami labi priekš tevis"
***
Es biju pārliecinājusies vairākas reizes. Olivers mierīgi gulēja. Viņa ādas tonis nu jau atkal bija zeltains, un āda silta. Vaigos bija iezadzies sārtums. Kārtīgi apsedzu segu apkārt viņam.
Es biju apsolījusi, ka braukšu mājās, pārbaudīt vai tētim un brālim viss ir labi.
Es pat nepieļāvu domu, ka varēja nebūt labi.
Es aizbraukšu mājās un viss būs kārtībā.
Es vairs nezaudēšu nevienu.
***
Es aizslēdzu durvis, nonākot savās mājās.
Novilku botas, aizsperdama tās prom.
Pirmajā stāvā valdīja klusums.
Piegāju pie lielā viesistabas loga, secinot ka tēta mašīna nemaz nebija pagalmā.
Pametusi viesistabu, es devos uz kāpņu pusi.

Uznākusi augšā, es jau pati dzirdēju savu elpu, kura katru sekundi pieņēmās spēkā.
Pirmās bija Dilana istabas durvis.
Zilo toņu istabu apspīdēja mēness gaisma.
Gulta bija saklāta. Istaba bija tukša.
Augšstāvā skaņas nebija. Nevienas.
Nogāju gar tēta istabu, kabinetu un vannasistabām. Viņu te nebija.
Viņi nebija mājās.
Gluži jau ieskrēju savā istabā, no džempera kabatas izvilkdama telefonu. Reizē ar to, pa istabu aizlidoja Aleksa gredzens.
Nopūtos, atbloķēdama telefonu.
Es zvanīju Dilanam, bet automātiski pārgāja uz balss ziņām. Centos sazvanīt tēti, bet viņa telefons bija izslēgts.
Telefons izkrita no rokām, man staigājot pa istabu. Es gribēju raudāt, bet nespēju. Manī nekas nebija.
Uzlocīju piedurknes, pamanot ka pati roka, virs plaukstas aizvien bija asinīs. Olivera asinīs.
Es aizsteidzos uz savu vannasistabu, ķermenim gluži vai degot.
Es biju dusmīga. Dusmīga uz visiem.
Ieslēdzot gaismu, es piesteidzos pie izlietnes, un sāku mazgāt rokas. Tikai tagad saprotot to, ka viss džemperis izcēlās ar sarkaniem, asins plaukstu nospiedumiem.
Es sāku vilkt nost džemperi, tā striķīšiem aizķeroties manā astē.

"bāc nu!"- Es iebļāvos, džemperim nolidojot nost.
Es paskatījos uz sevi spogulī.
Kas ir ar mani noticis? Mans tētis varbūt tagad ir cietis. Tāpat kā Olivers.
Es nedrīkstēju vairs nevienu zaudēt.

Es atstutēju abas rokas pret izlietnes malu, un nošūpoju galvu, aizverot acis.
Atverot tās, viņas bija ūdeņainas. Pilnas ar asarām.

"Odrij?"

Es novērsos no spoguļa, paskatoties uz durvīm.
Durvīs stāvēja Dilans.
"paldies dievam.."- noelsos, skrienot pie brāļa.
Es viņu stipri ietvēru savā apskāvienā, viņam arī mani apskaujot.

"Dilan, Olivers.."
-"es zinu, tētis ir pie viņa
"viņam ir viss labi?
-"jā..viss ir labi."- Dilans teica, apskaujot mani ciešāk.

"tev gan būtu jāpaguļ.." - Viņš klusi iesmējās, atlaižot mani.

Bet es vēl neatlaidu brāli. Es negribēju.
-"es negribu nevienu vairs zaudēt. Es nesamierināšos ar vēl vienu nāvi, pat ja tas būtu Olivers. Es gribu ne tikai kauties, es gribu arī mācīties šaut, vai velns zin, ko jūs darāt..es gribu aizstāvēt jūs..tevi..tēti."

"mēs no rīta parunāsim, labi?- Dilans jautāja, man beidzot viņu atlaižot.
Brālis uzsita man pa plecu, pasmaidot.
Viņš pagriezās, un devās prom.
Vētra bija jau pārgājusi negaisā, ārā skanot pērkonam.

"Dilan?
-"jā?"
"Tu..tu negribi darīt tā, kā darījām, kad bijām maziņi un ārā bija vētra?"- jautāju, brālim saraujot uzaci.
-"tev aizvien ir bail no pērkona?"- brālis jautāja, smīnot.
"es negribu lai tu aizej.."- nočukstēju.
Dilans nopūtās.
-"tavā istabā vai manā?"- viņš jautāja, man pasmaidot.
***
Es iznācu no dušas, uzmesdama skatu pulkstenim. Bija jau pāri trijiem naktī.
Ātri uzvilku mīksto pidžammas džemperi, un rozā, pieskaņotos šortus, izgāju no savas istabas, un devos uz Dilana istabu.
Ieejot iekšā pasmaidīju.
Istabas vidū bija uzcela telts. Cik nu telts, šī nebija domāta kempingam, bet gan parasta telts, kuru celt iekšā.
Tā bija melnā krāsā, ar taurentiņiem.
Tā bija šajā mājā, jau kopš Dilana dzimšanas.
Ar rāvējslēdzēju attaisīju telts durtiņas.
Telts iekšieni rotāja baltas lampiņas. Tāpat kā bērnībā, matrači bija vidus istabiņā. Vienā pusē ar rozā spilvenu un segu, man. Otrā pusē ar zilu spilvenu un segu, Dilanam.
Brālis jau bija palīdis zem segas.
Es aiztaisīju telts rāvējslēdzēju, lienot zem savas segas.
"Un tās segas aizvien nav par mazu.."- iesmējos.
-"manējā ir knapi, knapi."- Dilans žēlojās.
Es apgūlos, iekārtojoties spilvenā.
"man tev kaut kas ir.."
Paskatījos uz brāli, kam rokās bija neliels, pelēks, plīša zaķis.
-"kur tu izrakti to lupatu?"
"tavā segā..tas tur bija visus šos gadus."-
-"Bēniņos, kastē, stāvēja mans plīšu zaķus, ko pēdējo reizi apskāvu desmit gadu vecumā? Interesanti."- Noteicu, Dilanam iesmejoties.