"Algots slepkava"

1.12

"Dzīve bez mīlestības, ir kā koks bez lapām. Tā nav tik skaista"
***
Es aiztaisīju jakas rāvējslēdzēju, šī diena bija diezgan interesanta.
Ģērbtuves bija tukšas. Spēle jau sen bija beigusies, tāpat arī skolas pasākums.
Un es atkal biju palikusi viena, jo Beta nozuda uzreiz pēc spēles.
Piecēlusies, pārmetu mugursomu pāri plecam un izgāju no ģērbtuves.
Skolas gaitenī valdīja tumsa. Visi bija prom.
Tikai mazais kabinets - kurā uzturējās apsargs, dega ar spožu gaismu.
Mani soļi atbalsojās gaitenī.

"Uz randiņiem tomēr neiesi?"

Pusceļā apstājos, nedaudz nobijusies. Dobjā balss iztraucēja mani, man pagriežoties.
Pretī stāvēja ēna ar kapuci pār galvu.

-"Oliver, tev nebūtu kas labāks ko darīt?"
"Tu nedevi ziņu, čiepiņ."
-"Tā noteikti ir vissliktākā iesauka, ko esmu dzirdējusi !"- Nobubināju, Oliveram iesmejoties. Ejot viņam tuvāk, spēju saskatīt siluetu zem kapuces. Okeāna zilās acis spīdēja, bet zeltīto ādu rotāja skrāpējums uz vaiga.
"Man tā iesauka patīk." - Viņš pasmaidīja.
-"Man ne īpaši. Cik ilgi tu vispār te esi? Un ko tu vispār te dari? Izseko mani?"-
"Es jau teicu, tu nedevi nekādu ziņu. Es neizsekoju, vienkārši izdomāju atnākt paskatīties kā šīs vidusskolas komanda spēlē. Pie reizes varbūt, jā, izsekoju kur dosies. Tikai viens jautājums, kur tad palika tavs pavadonis?"-
-"Ja tu domā Alekss, viņš aizgāja mājās."-
"Cik skumji. Tad jau laikam tev plānu nav?"- Olivers jautāja, viņa klusajai balsij atbalsojoties gaiteņos.
-"Vispār man būtu jāiet gulēt."
"Es domāju tev būtu jānāk ar mani. Protams, ja tu esi izlēmusi iesaistīties šajā.."
-"Ā, pareizi. Visa tā mafijas lieta, nu jā.."- Teicu sarkastiski, itkā man būtu vienalga. Olivers atkal klusi iesmējās, pieliecoties, viņa blondajai matu šķipsnai 'izlecot' no kapuces, un noslīdot priekšā labajai acij'.
-"Es gribu zināt visu. Bet ar vienu noteikumu, tētis nevar zināt. Jo viņš mani nositīs. Neesmu nekāda pareģe, bet tu viņam nepatīk. Toreiz, kad pieminēju tavu vārdu, viņš palika diezgan dusmīgs."-
"Ar to varbūt būs problēmas..."- Olivers teica, paskatoties uz grīdu.
Pirms es paspēju kaut ko iebilst, viņš pašūpoja galvu, norādot ka man viņam jāseko. Un jau atkal es gāju viņam līdzi. Nezinot kur nonākšu.

*Skatupunkts no malas*
Ārā pūta vējš. Pa tumšo ielu brauca tikai viena mašīna. Tā nebija uzkrītoša. Parasta melna, bet eleganta. Cilvēkiem no malas, liktos ka mašīnā ir tikai divi pasažieri.
Zēns, pie stūres. Nesen sasniedzis pilngadību, bet viņa dzīve jau bija galīga problēmu bedre. Viņa zilajās acīs atspīdēja laternu gaismas.
Tās nebija priecīgas. Tās bija tukšas, viņa prātam neaptverot ko viņš dara. Neaptverot to ka katru dienu viņš ir aizvien dziļāk ķibelēs, un viņš nevar no tām izrāpot. Tik jauns, un tik sabojāts. Viņš palūkojās pa labi, uz pasažieru sēdekli. Uz meiteni, kas lika viņa acīm nedaudz iemirdzēties. Meitene sēdēja ar skatu ārā pa logu. Viņas zilpelēkās acis meklēja piedzīvojumus. Lai gan tajās arī mita bažas. Viņa brauca mašīnā ar svešinieku. Tumšās matu cirtas aizseda bālo ādu.
Divi pasažieri.
Tā bija tikai iekšpuse. Tikai puse no bildes, ko varēja redzēt.

Kaut kur tālumā, tālu prom, tumšā istabā sēdēja sieviete. Sieviete, kura caur datora ekrānu lūkojās uz to, kas norisinājās mašīnā. Viņa redzēja gan to, kā zilacainais jauneklis skatās uz meiteni, un gan to, kā viņa atskatās, tad kad viņš ir novērsies.

Sieviete skuma.Viņa izdzirdēja soļus tālumā. Tie tuvojās. Viņa zināja, ka viņa nespēs neko izdarīt. Visu savu dzīvi, viņa ir bijusi šajā profesijā. Profesionāla spiedze. Tikai viens cilvēks bija svarīgs viņai. Tas bija vīrietis, nedaudz jaunāks par viņu. Viņi bija laimīgi kopā, līdz liktenis viņus šķīra dēļ ģimenes. Divi bērni. Zēns un meitene. Trīs gadus pēc zēna dzimšanas, mazajai meitenītei bija gadiņš. Šai sievietei bija jāturas tālu prom no bērniem, jo spiedzes uzmanību nevar novērst nekas. Bet viņa nepretojās tam. Šīm mazajām sirsniņām. Līdz kādu dienu viss sabruka. Viņa zaudēja misijā. Viņai nācās atteikties no mīļotā, bērnu dēļ.
Viņa viņus vairs nemīlēja.

Atceroties šo brīdi naids uzjundīja viņas acīs. Viņai bija vienalga.
Durvis atvērās.
Iekšā ienāca puisis. Tumšmatains, ar zaļām acīm. Neko neteikdams, viņš nostājās pie sievietes galda, pretī zīmītei kura vēstīja "Aleksa Vega"
Sieviete nopūtās, un pastūma uz viņa pusi mapi.
"Tev ir atvēlēts mēnesis."- Sieviete pavēstīja.
Puisis atvēra mapi. Meitene attēlā. Viņš viņu pazina. Tā bija tā pati meitene, kura pašlaik sēdēja mašīnā. Viņas laiks tecēja uz beigām.
"Tev ir jānogalina mana meita."- Sieviete noteica, viņas acīm nozūdot tukšumā.
"Odrija Aleksa Vega" - vēstīja uzraksts uz bildes.
***
Oh shit