"Algots slepkava"

1.42

"Gluži kā zvaigznes, mēs bieži vien atrodam skaistākos piedzīvojumus pašās tumšakajās naktīs."
***
<Odrija>

Izkāpu no mašīnas, Oliveram jau slēdzot vaļā mājas durvis.

Ievilku elpu un atstutējos pret mašīnas durvīm. Nedaudz ietupos, atbalstījusi rokas pret ceļiem un izelpoju.

"Nāksi?"- Puisis nosauca, durvīm atveroties.
-"mhm.."- pie sevis nomurmināju, ar cerību, ka viņš sadzirdēja.

Atskanēja soļu čaboņa un Olivers bija arī pie mašīnas.
"tev viss kārtībā?"-
-"Nav īsti katra diena, kad tu uzzini, ka tava mamma grib tevi novākt..nedaudz sūdīga sajūta.."-
"nāc."- Olivers nedaudz pasmaidīja, un maigi satvēra manu plaukstu, virzoties durvju virzienā.

Ienākot iekšā uzreiz atskanēja viens neliels blīkšķis itkā kāds nokristu zemē.

Satvēru puiša plaukstu stiprāk, bet viņš tikai nomierinoši pieskārās manam plecam.

"Odrij..Čau."- Iznācis no istabas, tētis iesaucās.

Nepārspīlējot, stāvēju ar muti vaļā. Pagāju pāris soļus uz priekšu un pamanīju Dilanu, kurš sēdēja uz grīdas.

"Mēs tikai draudzīgi izkāvāmies kā tēvs ar dēlu."- Tētis neveikli iesmējās, Oliveram ieejot viesistabā, uzreiz paņemot datoru.

-"Es reāli vainoju sevi, domāju, ka manis dēļ esiet reālās nepatikšanās, bet tāds jau bija plāns, ne?"- Dilans dusmīgi vaicāja, pieceļoties jo grīdas.
Novilku botas un arī iegāju viesistabā, strauji apsēžoties dīvāna. Likās, ka ja vēl vienu minūti nāksies stāvēt, es noģībšu.

"Kas notiek?"-
-"Viss kārt.."
"Es ar tevi negribu runāt."- Ātri noteicu, pārtraucot tēti.

Viņš izdvesa nelielu nopūtu un tad apsēdās un koka krēsla pie galda blakus Oliveram.

Es paskatījos uz brāli, kurš izskatījās ļoti dusmīgs.

"Viņi speciāli ļāva sevi paņemt, lai iegūtu nepieciešamo informāciju. Man neko nepasakot. Es nekad vairs nedarīšu neko labu jūsu labā."- Diland teica, kamēr notīrija savas bikses.

-"Un kā ar tiem diviem, kuri nomira?..Stefans un.."
"Neds..jā, tā bija Dilana vaina, bet viņi zināja uz, ko parakstās."- tētis pabeidza teikumu manā vietā, un ieslēdza televizoru savienojot to ar datoru, pie kura sēdēja Olivers.

"Odrij, tu varētu tagad iziet.."-
-"Eu, tā ir tā meitene, kura gribēja mani novākt.."- Iesaucos, televizorā pamanīda attēlu ar to sievieti, kura toreiz slimnīcā gribēja man iesist ar saviem divdesmit centimetru garajiem papēžiem, bet tad es iedūru šļirci viņas kaklā.

Dilans man blakus klusi noteica "kušš", bet laikam bija jau par vēlu.

Tētis izskatījās diezgan dusmīgs.

"Tu ļāvi viņai ieiet tajā briesmīgajā vietā?"
-"es.."
"Tu viņu ievilki visā iekšā?"
-"vispār jau.."- Dilans centās attaisnoties, tētim neklausoties. Pat Olivers pievērsās sarunai.
"Tu esi pie pilna prāt.."

"Un ko tu gaidīji, hm? Ja tu vispār pats iesāki man kaut ko stāstīt, tev bija jārēķinās, ka es nesēdēšu malā. Tu varēji man neko neteikt, tu varēji izdomāt kādu pasaciņu, ka Olivers ir narkomāns un viss tas, ko viņš man stāstīja bija izdomāts stāsts, bet nē..tu tēt, tu izdomāji man pastāstīt visu par ģimeni, ģimenes mafiju, okei? Dilans nekur nav vainīgs, viņš negribēja, lai es iejaucos, es pati izkāpu no mašīnas..un labi ka tā, savādāk Pīters bija sašauts un vispār, es tiku galā lieliski. Vai nu tu mani ieskaiti visur pilnībā vai arī atdod mani adopcijai. Starp citu, Eliots ir pamodies, bet tev jau bija jātaisa teātris un jātēlo, ka tu esi itkā nolaupīts, kas vispār lika man iet tajā stulbajā slimnīcā pirmkārt.."- Aiztaisīju muti, saprotot, ka jau stāvēju kājās un pilnā balsī runāju pretī savam tēvam.