Ciešanas: Statuss - Brīva

1.nodaļa

      Treisijas skatpunkts.

  Pēc mēneša...

Jau ir pagājis viens mēnesis, kā es noslēdzu savu karjeru, izšķīros no Krisa un uzsāku vēža ārstēšanu. Ir izietas tikai divas ķīmijterapijas, bet man jau ir ļoti smagi. Pēc katras ķīmijterapijas, mans kuņģa saturs iznāk ārā toletes podā vai arī spainī, kurš stāv pie gultas. Tagad esmu pieradusi šim visam. Tāda bija mana rutīna. Bet mokošo rutīnu spēja nojaukt tikai viens cilvēks. Tas bija Hosoeks. Viņš kļuva par vistuvāko cilvēku, kurš varēja būt pa visu dzīvi, izņemot mammu un tēti. Pēc karjeras beigām, abi divi uzklupa ar daudziem jautājumiem, uz kuriem man nācās atbildēt godīgi. Kā arī abi divi pēc dzirdētā bija izmisumā. Maz trūka, lai viņi pirktu biļeti un lidotu šurp.
Pašlaik es atrados Seulā, vienā no rehabilitācijas centriem. Neviens nezin, ka es esmu palikusi šeit, bet tā arī bija plānots. Kriss ar Oliju aizbrauca atpakaļ uz Ņujorku. Pēc Olija teiktā, varēja saprast, ka Kriss mani meklēja katrā stūrī. Viņš apzvanīja visus žurnālistus pa pasauli, un jautāja vai netiku manīta kaut kur, bet atbildē viņš saņēma ironisku tekstu: Ja mēs to uzzinātu, to zinātu visa pasaule.
Tik tiešām, pēc karjeras beigšanas, es parādījos var teikt katrā laikrakstā un ziņās, kurās bija teikts: " Pēc identitātes atklāšanas, dziedātāja Haikun paziņoja par karjeras noslēgšanu tūres pēdējā koncerta laikā. Kā arī visā šajā procesā izcēlās viņas dueta partneris, kurš pēc dueta beigām strauji uzsāka solista karjeru ar jaunu dziesmu " It's too late". Dziesmas teksts ir par skumju šķiršanos no sava mīļotā cilvēka. Dziesmas izvēle liek aizdomāties par solista personīgo dzīvi. Vai viņš apraksta savas jūtas, vai kāda cita?
Žurnālisti kaut kādā veidā trāpīja tieši pa centru. Šo dziesmu es biju sarakstījusi divu nedēļu garumā. Es biju aprakstījusi savas jūtas, un Kriss to visdrīzāk jau zina.
Katru dienu pamostoties, es ceru, ka tas viss bija vienkārši slikts sapnis, bet katru reizi saņēmu realitātes pļauku. Negribējās no sākuma ticēt, ka es esmu visu pametusi un uzsākusi jaunu dzīves posmu, bet to jau nekādīgi nevar mainīt.
Šobrīd es atrados palātā, nu kā palātā, var teikt, ļoti mājīgā istabā ar gultu, stūra skapīšiem un pārējām mēbelēm, kuras ir iespējamas guļamistabā, kā arī ar vannasistabu. Piecēlusies no gultas, es straujiem soļiem gāju uz medmāsu posteni. Pienākot pie tā, mani sastapa viens smaidīgs acu pāris.
- Ņu saulīt, kas notika?- medmāsa Anna noraizējusies jautāja.
- Varētu lūdzu kaut ko pret galvassāpēm?- to pajautājusi, Anna smagi nopūtās un pielika plaukstu pie manas pieres.
- Temperatūras tev nav, es pasaukšu dakteri, labi?- mīļi pajautājusi to, es viegli pamāju ar galvu atbildes vietā. Aizgājusi atpakaļ uz istabu, es iesēdos gultā. Pagriezusies uz kreiso sānu, sāku pētīt Seulas pilsētu. Tieši no manas istabas varēja redzēt gandrīz pilnu pilsētas panorāmu. Durvīm nočīkstot, mana galva pagriezās tieši pret nācēju. Tas bija dakteris.
- Sveika. Man teica, ka tevi moka galvassāpes.- to pateicis, viņš pienāca un ielika termometru ausī. Vienmēr biju jokojusi par šādiem izgudrojumiem, bet tagad man vairs smiekli nenāca. Termometram nopīkstot, dakteris paskatījās uz rādītāju.- Temperatūras tev nav, bet tas visdrīzāk ir no ķīmijterapijas, viņas atņem lielu daļu spēka. Tu meitene, esi trausla, tāpēc arī ķīmijterapija pārņem pār tevi varu, ja tā var teikt. Es tev iedošu pretsāpju zāles, bet ar vienu nosacījumu, ja tu aiziesi pie psihologa. Tu jau vairākas dienas esi bez noskaņojuma, kas ir ļoti slikti tavam stāvoklim. Negatīvās emocijas ietekmē tavu veselību, tāpēc izdari lūdzu to.- izdzirdējusi vārdu psihologs, mani pārņēma drebulis.
- Jūs taču zināt, ka man nepatīk psihologi, bērnībā mani uz turieni bija veduši, un teikšu jums atklāti, toreiz es mājās atnācu puņķaina pēc raudāšanas. Viņi tā arī vien dara kā uzspiež uz sāpīgo, bet es neesmu gatava tagad iegrimt atmiņās.- varbūt es arī kļūdījos šajā ziņā, par to cik psihologi ir slikti, bet es tik tiešām nebiju gatava iegrimt atmiņās.
- Bet tu taču saproti, ka tomēr tev nāksies aiziet pie psihologa?- to pateicis, viņš viltīgi pasmaidīja.
- Jā, es saprotu.- pateicu, izkāpjot no gultas.- Nu, kurā kabinetā viņš atrodas?- šim jautājumam izskanot, daktera sejā iezīmējās liels uzvaras smaids. Pavadījis mani līdz kabinetam, dakteris aizgāja tālāk, bet es devos iekšā. Atvērusi durvis, manu uzmanību piesaistīja skapis, uz kura stāvēja daudz diplomu un balvu.
- Labdien.- cik vien laipni to pateikusi, sajutu balsī vienalga dzirdamu nekaunību. Pēkšņi manā priekšā parādījās jauns vīrietis ap 25-27 gadiem.- A, kur ir ārsts?- šis jautājums lika viņam iesmieties, nu labi, ka es te neesmu vienīgā nekaunīgā.
- Sveika, mani sauc Henrijs. Es esmu šī centra psihologs.- to pateicis, manas acis viegli iepletās šokā. Paskatījusies vēlreiz uz skapi, kurš atradās tieši aiz viņa muguras, es salasīju tekstu: Pabeidzis augstākās izglītības studijas
- Vispārībā nav pieklājīgi, tā skatīties.- viņš noteica, kas lika man atkal paskatīties uz viņu.
- Nopietni? Ak Dievs, piedodiet lūdzu par manu neizprotamo skatienu. Bet vai jūs nezinājāt, ka arī jūsu smiešanās, par to ka es vienkārši pārpratu, arī ir nepieklājīga?- no manas mutes tā arī plūda sarkasms. Izdzirdot to, viņš nosmīkņāja. Un kurš te vēl ir nepieklājīgs.
- Labi, mēs esam kviti. Sēžaties.- viņš pateica, norādījis uz krēslu iepretim viņa.
- Domāju, ka formalitātes varētu atlikt malā. Kā arī varētu pāriet uz "tu".- to noteikusi, viņš izskatījās nedaudz apjucis, bet diezgan ātri pazuda no viņa sejas.
- Neviens no pacientiem, nekad nepiedāvāja pirmais, ko tādu. Tu esi pirmā, kura ir tik droša.- to pateikusi, es klusi iesmējos.
- Jūs mani pārpratāt. Neviens normāls cilvēks neuzticas pirmajai satiktajai personai. Es to piedāvāju, lai nevilktu laiku. Un pāriet uz "tu" piedāvāju, jo tu neesi jau tik vecs, lai vajadzētu "jūsoties".- to paskaidrojusi, viņš neliela šoka pārņemts skatījās uz mani.
- Loģiski.- to pateicis, viņš paskatījās uz pulksteni.- Man teica, ka tev nav noskaņojuma jau ilgu laiku. Visu laiku esi drūma un noslēgusies sevī. Kā tu domā, kāds tam ir iemesls?- to pajautājis, es iegrimu domās, pat nesaklausījusi pēdējos vārdus.
- Iemeslu ir daudz, bet tev tas būtu jāzin labāk nekā man. Tu zini, kas es esmu.- manā balsī bija dzirdama liela pārliecība, bet sapratusi, ka pārteicos, es izlaboju.- Tiešāk, tu zini, kas es biju.- pēc šī, Henrijs apmulsis paskatījās uz mani.
- Es zinu vienīgi to, ka tu esi mūsu centra paciente.- to pateicis, es klusi iesmējos.
- Melo.- manā balsī bija dzirdama viltība.- Uz tava skapja atrodas ne tikai diplomi un balvas, bet arī mans albums ar manu un meitenes fotogrāfiju. Es atceros viņu. Pēc koncerta, kad es atklāju savu seju, viņa pienāca un pajautāja vai drīkst nofotografēties. Pēc tam viņa mani apķēra un pateica, ka viņai ir žēl. Tajā dienā, viņa kļuva par vienu no lielākajiem un īstākajiem faniem manā dzīvē. Tā ir tava māsa?- šis jautājums lika viņam pasmaidīt un pamāt ar galvu.- Viņa tika labi audzināta. Tik pieklājīgu meiteni reti, kur var sastapt.- tas lika Henrijam nedaudz iesmieties.
- Nu šajā teiktajā varu nepiekrist, jo mājās viņa ir īsts velns.- to pateicis, manā sejā iezagās neliels smaids.
- Es negribēju uz šejieni nākt, jo zināju, ka nāksies atcerēties to ko nevēlēšos atcerēties. Haikun dzīve bija ideāla līdz tam momentam, kad dzirkstele sāka izdzist, kad tuvākais cilvēks sāka pievērst lielāku uzmanību citai. Tas viss mani sāka iznīcināt. Es vienkārši nevarēju vairs ciest. Man vajadzēja visu noslēgt, lai varētu dot iespēju viņam iet tālāk.- to pateikusi, sajutu sāļu garšu uz lūpām. Tās bija asaras, kuras paspēja atrast nemanāmu ceļu pār maniem vaigiem. Noslaucījusi tās, sajutu siltu skatienu tieši uz mani. Pacēlusi galvu, es ieraudzīju, kā Henrijs līdzjūtīgi skatās uz mani.
- Katram kādu dienu nākas palaist vaļā kaut ko svarīgu, lai spētu dzīvot tālāk. Nedrīkst ieslīgt atmiņās, tās ir jāpalaiž vaļā. Ieciklējoties uz kaut ko vienu, tu nepamanīsi otru. Tāpēc es tev iesaku, dari to ko tu gribi.- viņa balsī bija laipnība. Atbildē tikai pamājusi ar galvu, es piecēlos no krēsla un devos uz izeju.
- Treisij!- klusi iesaucies, Henrijs pienāca klāt. Pagriezusies pret viņu, ieraudzīju lielu smaidu viņa sejā.- Paldies, ka atnāci. Man tas daudz nozīmēja.- šis teikums lika man atplaukt smaidā.