Ciešanas: Statuss - Brīva

10. nodaļa

Nokāpusi no skatuves kopā ar septiņiem puišiem, man sāka pēkšņi aplaudēt kāds. Skaties automātiski meklēja to cilvēku, kurš izdeva tās skaņas. Atradusi tieši to personu, ne par nieku nebiju šokā. Tā bija Viktorija.

- Tu tiešām domāji, ka izejot tagad uz skatuves, tu atgūsi slavu?- viņa savā riebīgajā spalgajā balsī nopīkstēja, man smagi nopūšoties. 

- Kurš to tikko pateica.- es sarkastiski noteicu un iztēlojos, ka neredzu viņu, skatoties apkārt. Paskatoties viņai acīs, es naidīgi uzsmaidīju.- Ak, tā esat jūs Viktorijas kundze.- es noteicu, dažiem darbiniekiem iespurdzoties. Viņa kļuva dusmīga. Viņai nepatika tas, ka es norādīju uz viņas vecumu, izmantojot vārdu ''kundze".

- Kā tu mani nosauci?!- viņa man uzbļāva, man tikai kļūstot nopietnai.

- Klau, vecā.- to pasakot pilnā nopietnībā viņas acis atsprāga vaļā, no manis izmantotā žargona.- Man pie vienas vietas, ko tu par mani domā. Savu karjeru es noslēdzu, bet tā idiņa dēļ, man nācās kāpt uz skatuves. Mūsu līgums šeit arī beidzas, kā arī tas procents, kas iet kopīgi no biļešu iepirkšanas, tiks ziedots Seulas onkoloģiskajai bērnu klīnikai.- to pasakot, Kriss un Viktorija plati atvēra acis.

- Ko?!- Kriss iekliedzās.- Tas nenotiks!- ar katru reizi, viņa balss cēlās skaļāka. 

- Man vienalga, ko tu gribi un ko tu negribi, mēs noslēdzām līgumu ar tavu studiju. Līgumu tu laikam vispār nelasīji, visa kopīgā daļa tiek novirzīta labdarībai. Jums pienākas tikai fanu pieplūdums, tas pats, kas grupai.- to pateikusi, es grasījos kau iet prom ar puišiem, kā pēkšņi smalkāka roka mani satvēra. Viņas nagi ieurbās manā ādā. Tā bija Viktorija.

-Mums neviens par to nebija teicis, tāpēc naudu būs jāatdod no jūsu ienākumiem par pēdējiem koncertiem.- to pasakot, man viss jau apnika. Tādus izteicienus es nepacietīšu. Pienākusi tuvāk, es atvēzējos un iesitu stipru pļauku.

-  To gan es nepacietīšu. Es teicu, ka katram ir savs pacietības mērs. Es tevi brīdināju. Labāk būtu padomājusi par bērniem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, nevis par savu lielo pēcpusi.- visu šo laiku, kad es runāju, viņa turēja savu plaukstu pie kreisā vaiga. Tur būs laikam zilums, bet nekas. Viņa tāpat liek tonnu tonālā, tāpēc nekas pat nebūs redzams. Kriss gribēja man nākt klāt, bet Olijs viņu apstādināja.

-Nesit viņai! Ko tu no sevis iedomājies?!- viņš uzbļāva man skarbi virsū, kas lika man sarkastiski pasmaidīt.

- Ko es no sevis iedomājos? Labāk uz sevi paskaties! Visu šo laiku es centos paciest šīs nejēdzīgās būtnes skarbumu, stulbos smieklus, mēģinājumu laikā un tagad, jo īpaši, kad man nācās iziet uz skatuves tavā vietā, kad tu vienkārši to negribēji, bet tagad man tas jau apnika. Jums priekšā ir daudz tūru, no kurām naudas ienākumi būs ļoti lieli, bet šodienas koncerta savāktā naudas summa tiks veltīta bērniem, kuriem ir nopietnas problēmas ar veselību. Jūs ko esat tik mantkārīgi?! Tavai mātei arī bija problēmas, tāpēc tev tas būtu labi jāzina. Bet vēlaties jūs to naudu vai nē, tā tā vai tā tiks ziedota, jo līgumā viss bija skaidri un gaiši rakstīts.- to visu dusmīgi izšpļāvusi, jutu, kā kāda roka viegli apvijas ap manu delnu. Nevajadzēja pat domāt, kuram pieder šīs raupjās, bet tai pat brīdī maigās rokas. 

- Ejam Treis.- viņš klusi noteica, Krisa acis atsprāga vaļā.

- Tu ļauj viņam tevi tā saukt?- viņš gandrīz vai nedzirdami izrunāja to, man uzreiz pagriežoties.

- Tevi tas nekrata, tāpēc veiksmi tūrēs.- to pateikusi, mēs izgājām no aizkulisēm. Pārģērbušies sausās drēbēs, mēs nonācām pazemes stāvvietā, kur arī mūsu ceļi pašķīrās. Visa grupa aizbrauca ar busiņu, bet es apsēdos uz sava motocikla. Uzvilkusi ķiveri, es paskatījos uz sāna spoguļiem, kur ieraudzīju skrienam Oliju.