Ciešanas: Statuss - Brīva

19.nodaļa

Pēc gada...

Likās, ka viss būs labi, bet nu jau kā pagāja pus gads, kopš es pārtraucu sadarbību ar grupu. Manas attiecības ar Mingyu izjuka gandrīz pēc tam, kad es aizgāju no darba. Mēs mierīgi izšķīrāmies, jo vienkārši mēs diemžēl nejutāmies vairs tik komfortabli. Pazuda tā dzirkstele un pats galvenais - jūtas. Es pārcēlos atpakaļ uz Ņujorku. Vienīgā mana nodarbe bija auklēšanās ar mazo brāli. Nekad nedomāju, ka mūzika pazudīs tik strauji no manas dzīves. Biju pat sākusi pierast pie komponēšanas, bet vienā brīdī tas izplēnēja. Kā arī Kriss veiksmīgi turpināja savu karjeru un iekļuva Amerikas un Pasaules topā, kas viņam nesa milzum lielu slavu. Ik pa kādai reizei mani aicināja uz šoviem, kur uzdeva gandrīz vienus un tos pašus jautājumus. Vai es atgriezīšos? Man pašai kļūst interesanti, vai es spēšu turpināt radīt mūziku? Pa pusgadu, kurš bija pēc aiziešanas no darba, es sadraudzējos vairāk ar Viktoriju. Tagad mēs varam normāli parunāt par jebko, kas mūs interesē. Viņa beidzot atrada sev labu vīrieti, kurš rūpējas par viņu tik labi, ka pat acis sāk apžilbt. Dažreiz es viņai teicu, ka pat dažu brīdi skauž par viņas prieku, jo manā dzīvē tagad ir tikai viena vienīga rutīna. Un katru reizi viņa man atbild vienu un to pašu: "Arī tu būsi laimīga. Es ļoti ilgi nevarēju aprast laimi, bet vienkārši negaidot to, tā pati atnāca pie manis. Arī pie tevis tā atnāks." 

Slaucījusi mājas istabas, gaidīju, kad mamma atnāks no darba, un es varēšu atdot atpakaļ viņas uzraudzībā mazo brāli, kurš tagad saldi čučēja savā istabā. Dzirdēju, kā atslēdzās mājas durvis. Pagriezusies pret ārdurvīm, noliku slotu un pienācu tuvāk. Mammai ienākot pa durvīm, es viņu apskāvu un viegli uzsmaidīju.

- Klau, tu izskaties pārāk bāla priekš vasaras. Tev slikti?- to pajautājusi, viņa negaidot pielika plaukstu pie pieres.- Ak Dieviņ! Tev tak temperatūra.- to pateikusi, es apmulsu un pati pieliku plaukstu pie pieres. Tā tik tiešām izrādījās ļoti karsta. Viņa iznāca kopā ar manu brāli Trevisu.- Braucam, es tevi aizvedīšu uz slimnīcu.- to pateikusi, viņa paņēma mājas un mašīnas atslēgas.

- Nē, mammu. Nevajag. Tiešām. Viss nav tik slikti. Vienkārši tad labāk aizved uz mājām. Man vienkārši ir jāizguļas.- to pateikusi, manā balsī skanēja liela pārliecība, mammai tikai nopūšoties.- Treviss, nekad neesi tik spītīgs kā es. Mammai tas ļoti nepatīk.- pajokojoties tā, Treviss sāka smieties, mammai tikai izbolot acis.

- Labi. Nāc, aizvedīšu tevi uz mājām.- to pateikusi, mēs izgājām no viņu mājas. Pa ceļam mamma piebrauca pie veikala nopirkt dažus produktus manām mājām, jo es visu laiku pērku pa minimumam, kaut man naudas ir vairāk nekā pietiekoši. Nu nosaukt to par dažiem nevar, jo viņa bija izgājusi no veikala ar lieliem ratiņiem, kuros bija trīs lieli maisi.

- Tev būs ciemiņi?- kad mamma atvēra bagāžnieku, uzjautāju.

- Tas tev, saulīt.- to silti nosakot, viņa uzsmaidīja, man tikai ieplešot acis.

- Kur es to visu likšu?- klusi nočukstēju.

- Sev vēderā, bet, ja nelien, tad pasauc mani ciemos.- Treviss klusi noteica. Kurš gan būtu domājis, ka 4 gadus vecs zēns spēs būt tik jautrs un jauks. Pat es bērnībā nebiju tik jauka un jautra. Kaut kā no bērnības bija sava veida nopietnība. Bet tagad mammai būs kāds, kurš spēs izdomāt joku par jebko. 

Piebraukuši pie manas mājas (jā, es nolēmu nopirkt nelielu māju Ņujorkā. Tagad neviens nezin, kur es dzīvoju, izņemot Hosoeku, Mingyu, Oliju, Viktoriju un protams manus vecākus), mamma palīdzēja ienest lielos veikala maisus un izkraut tos, ieliekot produktus tiem vajadzīgajā vietā. Atvadījusies no mammas, uzliku vārīties ūdeni, lai uzvārītu tēju. Atradusi vienīgo tēju, kura bija noslēpta pašā tumšākajā virtuves plauktu nostūrī, es noliku lielo krūzi uz galda un ielēju karsto ūdeni. Ielikusi 2 lielas cukura karotes, es ieliku šķēlīti citrona. Ideāls līdzeklis, kā var ātrāk tikt galā ar sarkano kaklu. Aizceļojusi līdz viesistabas dīvānam, es iegūlos tajā un ieslēdzu televizoru. Šādos vakaros kā vienmēr bija ziņas. Izskanot pēdējai ziņai, sākās šovs ar manu mīļo Džastinu. Viņš protams, kā vienmēr uzsāka savu sakāmo, ka viņš ir pats labākais. Nu tas bija viņa stilā. Šādi jociņi. Šodien ciemos bija ieradusies viena no slavenākajām grupām. Ieraudzīt viņus, es pavisam negaidīju. Tā kā mēs vairs tik daudz neuzturam kontaktus, tāpēc daudz ko es nezinu. Pirmais pusgads bija tāds, ka mēs gandrīz katru dienu sazinājāmies, bet tad sākās tūres, un es nevēlējos traucēt. Pārraidē viņi pastāstīja tuvākās tūres, kuras apmēram tiek plānotas. Bet beigās viņi man nodeva sveicienus un, lai es neslimoju.

- Nu jau par vēlu, draugi mīļie!- to pateikusi, es pasmējos par savu labo "jociņu". Pēkšņi no visām domām mani izrāva durvju zvans, kurš patraucēja manu mierīgo pasēdēšanu pie televizora. Kuram gan es esmu vajadzīga 22 vakarā? Piegājusi pie durvīm ieskatījos actiņā, tur stāvēja Tomass (pirmais studijas līdzīpašnieks). Atvērusi durvis, manas acis nedaudz iepletās.

- Sveiks. Ko tu te dari?- to pajautājot, es atvēru vairāk durvis, dodot mājienu, ka viņš var ienākt.

- Sveika.- viņš ātri iesoļoja iekšā. Šoreiz viņš bija ģērbies diezgan savādi, jo viņa gaume bija diez cik pieticīga. Viņš vienmēr staigāja uzvalkos, bet šoreiz viņu rotāja džinsi un krekls.- Klau, tev protams jautājumi, no kurienes es zinu, kur tu dzīvo un tā tālāk. Teikšu atklāti, izspiedu šo informāciju no Olija. Viņš nevēlējās man teikt, bet sūtīt viņu tādā jautājumā es nevaru, tā kā es biju tas, kurš ir šīs kompānijas vadītājs.- to pasakot, es viegli uzsmaidīju. Viņš vienmēr visu skaidro.

- Saki, kas notika?- to pateikusi, es klusi pasmējos, viņam uzsmaidot. Ievilcis garu ieelpu, viņš pateica to, ko es pavisam negaidīju dzirdēt.

- Tu esi mums ļoti vajadzīga.- to pateicis, viņa nopietnība liecināja, ka viss ir sliktāk nekā var šķist.

Nākamajā dienā...

Šodien es pavisam jutos vārga. Temperatūra vēl nebija nokritusies, kakls bija sarkans un klepus bija diezgan nepatīkams. Iegājusi studijā, kurā es jau nebiju diezgan ilgu laiku, mani pārsteidza tas, ka nekas nav mainījies. Tikai tagad mans plakāts ar manu īsto seju bija piestiprināts pie lielās ēkas sienas, kura bija tieši pret izeju. Sasveicinājusies ar informatīvā centra darbinieci, es devos tālāk. Viņas sejas izteiksme liecināja, ka viņa nekad nebūtu gaidījusi, ka es kādreiz vēl ienākšu šeit. Tas lika man pasmaidīt. Bet, kurš gan spēs saslimt vasarā ar klepu, kaklu un temperatūru? Protams, ka es! Uzbraukusi ar liftu uz sev vajadzīgo stāvu, visi likās ļoti lielā šokā. Sāka likties, ka te klīst baumas par to, ka es nekad vairs neatnākšu uz šo studiju. Nonākusi pie Tomasa kabineta, dzirdēju dažas pazīstamas balsis. Smagi ieelpojot, es pasniedzos pēc durvju roktura, bet kāds manā vietā to izdarīja ātrāk no otras puses. Durvīm atveroties, es ieraudzīju sen neredzēto seju. Viņa pārsteigums bija lielāks par manēju.

- Sveiks.- to pasakot, es viegli uzsmaidīju.