Ciešanas: Statuss - Brīva

18.nodaļa

Pagāja nedēļa kopš mana piedāvājuma izteikšanas Viktorijai. Nekad nebiju domājusi, ka spēšu ar viņu normāli runāt bez rupjībām, bet izrādās tas bija diez gan viegli. Pa nedēļu mēs sarunājām, kā viss ritēs un bija jau sarunāta intervija, kuru viņa sniegs Džeikam. Kā arī cik savādi gan tas neizklausītos mēs atradām pat kopīgu valodu. Izrādījās, ka dzīve viņai bija pasniegusi diez gan smagu skolu. Viņas pirmais puisis pārgulēja ar viņas labāko draudzeni viņu pašu gultā, ko viņa bija ieraudzījusi savā dzimšanas dienā, bet pēc tam, kad viņa viņu pameta, puisis bija pārāk augstprātīgs, un viņam bija uzskati, ka tikai viņš var kādu pamest ( protams, viņa teica, ka bija naiva un neredzēja viņa īsto būtību). Atriebes pēc puisis palūdza savam draugam sākt flirtēt, lai Viktorija iemīlētos viņa draugā. Protams, draugs bija tāds pats kā viņas bijušais, bet viņa diemžēl bija palikusi tik pat naiva, un viegli pakļāvās valdzinājumam. Neskatoties uz to, ka viņa bija izbojājusi man pusi no tūres dzīves, man bija viņas žēl. Tas bija tik nežēlīgi no puišu puses. Te jau varēja saprast, kāpēc viņa ir kļuvusi tādu. 

Sēdējusi lotosa pozā uz studijas grīdas, es skatījos uz vienu punktu, kamēr puiši mēģināja horeogrāfiju. 

- Hei Treisija!- ierunājās Leo, man uzreiz pagriežoties pret viņu.- Kas notika?- to pajautājot, grupas puiši paskatījās uz mani, ieskaitot Mingyu. Es apmulsu.

- Viss kārtībā.- to pateikusi, silti uzsmaidīju, bet Mingyu bija diez gan uztraucies. Es tikai smagi nopūtos.- Viss ir neskaidri.- to pateikusi, es piecēlos un izgāju no telpas. Es biju apjukumā. Un ko tagad darīt? Dzirdēju kā atvērās deju telpa. 

- Hei, kas notika?- Mingyu ierunājās, apstājoties man pretī un paceļot manu seju. Viņa acīs vīdēja liels uztraukums. 

- Es nezinu, ko tagad darīt. Ar Viktoriju tagad viss ir beidzies. Viņa sniegs interviju, mana studija atsāks cerams darbību, jums sāksies tūre, un es jums nebūšu vajadzīga. Es nezinu, ko man darīt. Vienmēr esmu uztraukusies par citiem, bet par sevi pēdējo reizi domāju vairākus gadus atpakaļ.- to pateikusi, viņš izskatījās tā, it kā to nebūtu pavisam pat gaidījis. Viņš nezināja, ko teikt.- Lūk, es arī nezinu, ko darīt.- to pateikusi, es nolaidu savu skatienu, bet viņš atkal pacēla manu galvu, ar roku nedaudz paceļot manu zodu.

- Klau, tev tagad nevajag to izlemt. Dari to, ko sirds vēlas.- to pateicis, viņš noskūpstīja manu vaigu, un aizgāja atpakaļ uz deju telpu. Viss bija tik samežģījies. Sapratusi, ka šodien vairs nespēšu neko izdarīt, es paņēmu savu melno mugursomu un devos uz izeju.

Izgājusi no studijas ēkas, mani sagaidīja pārāk daudz žurnālisti, kuri fotografēja ar spilgtām zibspuldzēm, manām acīm uzreiz refleksā samiedzoties. 

- Vai tā ir taisnība?! Vai tik tiešām jūsu bijušā dueta partnera bijusī dāma izjauca jūsu attiecības? Ko jūs domājat par to? Jūs spēsiet piedot to? Kāpēc jūs nestāstījāt to uzreiz? Vai tā bija taisnība, ka Krisa dāma bija jūs nogrūdusi no skatuves, kura rezultātā jūs guvāt to liktenīgo traumu?- viņi sāka uzdot jautājumus. Es nevarēju saprast, no kurienes viņi visi to zin. Viena no žurnālistēm saprata manu apjukumu un ieslēdza video, kurā es ieraudzīju, kā Viktorija izstāsta visu taisnību. Kāpēc viņa to izdarīja?! Es vienkārši iekšēji apmulsu, bet ārēji izrādīju vienaldzību.

- Es atteikšos atbildēt uz šiem jautājumiem, jo es jau sen noskaidroju visu, ko man vajadzēja zināt. Bet uz vienu es atbildēšu. Šī dāma ir laba sieviete, kura savā dzīvē ir sastapusies ar dažādām situācijām un man pret viņu ir neitrāla attieksme. Bet ceru viss ies uz pozitīvo pusi.- to pateikusi, jauki uzsmaidīju un pienācu pie sava motocikla. Nepievērsusi uzmanību pārējiem jautājumiem, es uzvilku ķiveri un izbraucu no stāvvietas. Ātri ieskrējusi tuvākajā veikalā es nopirku vīnu, un piebraucu pie mājām. Ieraudzīju, ka tur stāv pazīstams melns busiņš. Piebraucot pie mājas un nokāpjot no motocikla, es uzrāvu augšā ķiveres aizsargstiklu. No busiņa izkāpa Kriss, man uzreiz apstājoties. 

- Ko tu te dari? Kā tu uzzināji, ka es šeit dzīvoju?- to pajautājot, viņš viegli uzsmaidīja, uzreiz nolaidis skatienu.

- Mums ir par ko parunāt.- to pateicis, viņš paskatījās uz mani nopietni, man tikai novelkot ķiveri.

- Man šķiet mums nav par ko runāt. Visu mēs noslēdzām jaunajā studijas līgumā.- to pateikusi, viņa smaids apdzisa, man tikai papurinot galvu. Sākusi iet uz mājas pusi, Kriss pēkšņi satvēra mani aiz rokas, man strauji pagriežoties un izraujot to.- Kas tev ir lēcies?! Neliekas, ka jau par traku?!- dusmīgi norūcu. Nevēlējos piesaistīt kāda uzmanību. Tas būtu tikai lieki.

- Ļauj man pateikt, un tad es braukšu uzreiz prom.- viņš apmulsis noteica.

- Tad saki ātrāk, jo man nav laika ar tevi runāt.- to pateikusi, es paskatījos ar visaukstasinīgāko skatienu tieši viņam acīs.

- Tavai studijai sākas atplaukšana un mani aizsūtīja, lai es tev to personīgi pateiktu.- to paskaidrojis, mana sejas izteiksme nemainījās.

- Nemelo. Es redzu, ka tu melo.- to pateikusi, es ieskatījos acīs, meklējot iemeslu viņa meliem.

- Es vēlos ar tevi atkal dziedāt kopā duetā.- ātri nobēris, es no sākuma nevarēju saprast, ko viņš pateica, bet apstrādājot katru ārdu, es sapratu, manas acis iepletās.

- Ak, protams, ka jā. To tu tagad vēlējies dzirdēt? Tu ņirgājies par mani vai kā?- sarkasms plūda kā ūdenskritums.

- Kāpēc tu tā domā? Protams, ka nē.- viņš ātri un uztraukti noteica, man jautājoši skatoties viņā, gaidot turpinājumu.- Studija tik tiešām sāka plaukt. Viktorija atvainojās man personīgi. Viss ieiet atpakaļ savās vietās. Varbūt mēs arī pamēģināsim?- šis jautājums lika man sākt smieties.

- Tu pats sevi dzirdi? Pēc visa šī, ko tu biji man nodarījis, tu pat pieļauj domu, ka mēs varam sākt visu no sākuma?- to pajautājusi, viņš nolaida skatienu.- NEKAD dzīvē.- to pasakot, es pagriezos un iegāju mājā, aizslēdzot durvis.

Viņa ierašanos es gaidīju vismazāk...