Ciešanas: Statuss - Brīva

14.nodaļa

Izlasījusi vēstuli, manas smadzenes nevēlējās pieņemt informāciju, bet beigu beigās tas notika. Meitene, kura dzīvoja kaimiņos vēlējās padomu, bet kā, lai gan es to viņai sniedzu, ja neesmu bijusi šādā situācijā?

Paņēmusi papīru, es sāku rakstīt.

"Sveika. Tas tik tiešām bija negaidīti, ka tu man uzrakstīji, bet paldies. Teikšu godīgi, nekad neesmu bijusi šādā situācijā, jo mani vecāki bija citādāki nedaudz. Varbūt pamēģini vienkārši stādīt fakta priekšā? Zinu tas ir nedaudz nepieklājīgi, nu kā nedaudz tas vienkārši ir nepieklājīgi,  bet taviem vecākiem ir jāzina, ka tavi sapņi un dzīves mērķi krasi atšķiras no viņu. Jā, viņi ir juristi, bet tas nenozīmē, ka tev jābūt tādai pašai. Pasaki, ka tevi tas neinteresē, ka tas tavā dzīvē neienesīs tādu gaismu kā dziedāšana. Pasaki, ka tu pati vēlies izlemt par savu turpmāko dzīvi. Tu esi tu, viņi ir viņi. Tu esi atsevišķa personība, kurai ir savas vēlmes uz turpmāko dzīvi. Iesaku, nepadoties un runāt, bet, ja viņi paliek skarbi un kategoriski atsakās no tā, tad stādi fakta priekšā un pasaki, ka jau esi pieteikusies uz mūzikas akadēmiju. Šeit es spēšu tev palīdzēt, es varētu tevi iekārtot tad kopmītnēs. Bet ļoti ceru, ka vecāki ies pretī un piekritīs taviem sapņiem.

Parakstīšos kā Haikun:-*"

Ielikusi lapu tai pat aploksnē, es izgāju no mājas un ieliku no pastkastītē. Paskatoties uz viņas māju, ieraudzīju atvērto ogu, tāpēc skaļi iesvilpos. Ieraudzīju, kā meitene pienāk pie loga un ierauga mani, uzsmaidījusi viņai, es atgriezos savā mājā. Pienākusi pie sava loga, es redzēju, kā meitene aši izskrien no mājas un atver savu pastkastīti. Ieraudzījusi to, viņa viegli pasmaidīja un iegāja atpakaļ savā mājā. Nepagāja vairāk kā 10 minūtes un durvīs atkal kāds iezvanījās. Šoreiz es biju tuvāk tām, tāpēc paspēju tās atvērt, un meitene stāvēja tieši man pretī. Gaiši brūni mati, nedaudz mazāka par mani augumā, skaisti apaļi, sārti vaigi un pelēkzilas acis. Viņa bija ļoti simpātiska meitene. Viņa bija līdzīga nedaudz man. Viņai bija tieksme pret naturālo skaistumu nevis tonnas kosmētikas.

- Sveika.- to pateikusi, es plati uzsmaidīju.

- Labdien.- to klusi noteikusi, viņa kautrīgi atsmaidīja atpakaļ.

- Nevajag tik oficiāli, es tikai par dažiem gadiem esmu vecāka. Nav lielas starpības.- to pasakot, viņa pamāja ar galvu.- Droši nāc iekšā.- to pateikusi, es atvēru platāk durvis, un viņa maziem solīšiem ietipināja iekšā.

- Es izlasīju jū...tavu atbildi.- viņa izlaboja, man uzreiz pasmaidot.- Tu tiešām domā, ka tas spētu palīdzēt?- to pajautājot, es iesēdos dīvānā, viņai izdarot to pašu. 

- Tāds ir mans viedoklis. Tu vari pieņemt to un vari nepieņemt. Tā ir tava izvēle. Es nevēlos protams iejaukties. Bet, ja tu to tik tiešām vēlies, tad pašā kritiskākajā momentā, es varētu tev palīdzēt ar akadēmiju, jo tur kopmītnēs pieņem tikai no citām pilsētām, bet es spētu sarunāt. Man ir tāds lūgums.- to pateikusi, viņa pamāja ar galvu, man uzreiz pieceļoties un ātri aizskrienot pakaļ ģitārai. Atnākusi ar to jau atpakaļ, es padevu to viņai.- Vari kaut ko nospēlēt?- to pajautājot, viņas acis nedaudz iepletās. 

- Es esmu amatiere, es nevarēšu neko grandiozu nospēlēt.- to pasakot, es viegli pasmējos.

- Es vispār runāju par dažiem akordiem, bet, ja tu proti spēlēt dziesmas, tas ir vēl labāk.- to pateikusi, viņas sejā parādījās atvieglojums un neliels smaids.

Nodziedājusi līdz galam, manas acis no paša sākuma līdz pašām beigām bija ieplestas šokā. Paskatījusies uz mani, viņa gaidīja kamēr es kaut ko jel pateikšu.

- Klau, tu kaut kur vokālu mācījies?- šis jautājums man pirmais ieskrēja galvā.

- Emm, nē. Es pašmācības ceļā visu darīju. Kamēr vecāku nebija mājās.- to pateikusi, es pamāju ar galvu.

- Teikšu vienu, ja tavi vecāki paši tam nepiekritīs, tad viņi pat neapzinās cik liels talants tevī ir. Ja skatīties uz tavām zināšanām un balss spējām, tevi automātiski var pārcelt uz otro kursu.- to pasakot, viņa pasmaidīja.

- Tiešām?- pajautājot to, viņai acīs iemirdzējās cerība, uz ko es atbildēju ar galvas mājienu.

- Tagad ir vasaras brīvlaiks jums, tāpēc viņi pieņem jau iesniegumus. Zinu tu neesi pabeigusi vidusskolu, bet tur ir savienotas gan vidusskolas stundas, gan akadēmijas stundas. Tava balss krasi atšķiras no šejieniešu izpildītāju balsīm. Viņa skan vairāk no eiropiešu vai amerikāņu puses.- to pasakot, viņa pamāja ar galvu.

- Mana vecmamma ir no Amerikas, tāpēc balsi mantoju no viņas, bet izskatu no vecākiem.- paskaidrojusi to, es noliku ģitāru atpakaļ futlārī. 

-Zini, parunā ar saviem vecākiem drīzumā, ja tu to patiešām vēlies. Es tev varu palīdzēt ar iestāšanos, bet ar vecākiem parunā. Ceru, ka viņi neaizliegs tev.- to pasakot, viņa viegli pamāja ar galvu un devās uz izejas pusi, man pavadot viņu.

- Paldies tev, Haikun.- to pasakot, manā sirdī kaut kas izkustējās un es atsmaidīju viņai.

Aizvērusi durvis, manī iekšā izpletās liels liels siltums. Nekad nebiju domājusi, ka kāda balss tā ietekmēs manas domas par apkārtējo pasauli. Nekad nebiju dzirdējusi tādu balsi. Varbūt es pat palaidu vairāk nekā domāju? Visu šo laiku es biju noslēgta, kas neļāva man apskatīt un uzklausīt apkārtējo pasauli. Es pati to biju sev nodarījusi, tāpēc man nekas neatlika, kā vien samierināties ar šo faktu. Iekritusi dīvānā, es paņēmu visus žurnālus, kurus biju lasījusi un atvēru citas, saistītas ar mūziku, lapas. Tur bija vairāk nekā es domāju. Visādi jaunumi par citiem mūziķiem. Un cik ne savādi, bet tur arī bija labi vārdi, kuri tika man novēlēti. Toreiz es necentos iedziļināties, bet tagad noraugoties no malas, es redzu vairāk nekā pirmo reiz biju ieraudzījusi. Visu lasot, man noritēja dažas asaras.

Sapratusi to, ka sāku raudāt, es pasmējos.

- Ak Dievs! Nu es kļuvu pārāk emocionāla.- to pasakot, es noslaucīju asaras. Novēlējumi bija pārāk apburoši un ar dziļu domu, kas lika man kļūt pārlieku jūtīgai.Viens raksts mani tik tiešām pārsteidza.

"Nekad nebiju domājusi, ka atsaukšos par viņu labos vārdos. Jo kurš gan var aizmirst to, kā Haikun, tiešāk Treisija Pārkere, pateica man, ka es esmu kā skabarga pakaļā. To dien es biju uz viņu dusmīga, bet tad es sapratu, ka tik tiešām manas prasības, kuras es gribēju no viņu studijas neatbilda līgumā noteiktajām. Kā arī es bieži vien mēdzu īgņoties, ko tobrīd vajadzēja darīt Haikun. Es biju pārsteigta viņas pacietībai līdz beigsies līguma termiņš, bet tad viņa visu pateica man skaidri un gaiši. Protams, tagad ļoti šaubos, ka ar savu bijušo dueta partneri un attiecību partneri, viņa ir labās attiecībās, jo es labi pazīstu Krisu. Tagad uz skatuves viņš var tāpat neiziet. Man ir aizdomas, ka Treisijai negaidīti nācās kāpt uz skatuves. Šī situācija bija ļoti šausmīga, jo tad, kad uzzināju, ka viņai bija nopietnas problēmas ar veselību, es sapratu, ka tas koncerts, kuru viņai nācās aizvietot bija smags pārbaudījums priekš viņas. Es zinu, ka viņai ir patīkami atrasties uz skatuves, bet šoreiz viņai bija lieli veselības apdraudējumi, jo īpaši, ja viņa ar lielu aizkavējumu sāka ārstēšanu. Man ir žēl, ka tev nācās tādu pārciest. Domāju, ka visa mūzikas industrija tevi gaidītu ar atplestām rokām atpakaļ, tāpēc, ja sadomā laist kādu dziesmu, zvani vai rakst man, es palīdzēšu kā vien varēšu.

Tava jauntopošā draudzene Dženija". 

Viņas vārdi visvairāk spēja mani aizkustināt, tāpēc, aizvērusi žurnālu, paņēmu Olija iedoto disku.

Bet, ja nu atkal man iziet uz skatuves ne kā komponiste, bet gan kā Haikun?