Tikko izšķīrusies no savas otrās pusītes, Treisija stājas pretī savai otrajai problēmai - cīņai pret vēzi. Katra diena paiet mokās gan fiziskās, gan garīgās. Vienīgais atbalsts, kurš viņai ir, tas ir viņas labākais draugs. Ar katru dienu viņa ieiet...
Rīti bieži vien bija skumīgi, bet šis rīts bija pilns prieka. Nesapratu, kur tas prieks radās, bet viņš bija. Ātri visu izdarot, es apģērbos, paņēmu mājas atslēgas un devos uz izeju. Esot jau gandrīz pie durvīm izdzirdēju kādu stāvam ārpusē. Tas neizklausījās pēc cilvēka. Atvērusi durvis, mani sagaidīja silts un siekalains lēciens virsū. Labi, ka biju uzvilkusi džinas. Lielais zelta retrīvers manu sauso seju padarīja par siekalu ūdenskritumu. - Ak...- ķiķinot klusi noteicu. Suns turpināja mani laizīt. - Ak Dievs, Maikij! Beidz tač tu katru garāmgājēju laizīt!- pazīstama balss iesaucās. Ar nelielām grūtībām piecēlusies, es paskatījos uz suņa saimnieku. - Mingyu? Ko tu te dari?- pat nedomāju viņu te sastapt. Neveikli pakasījis pakausi, viņš uzsmaidīja. - Es netālu te dzīvoju. Pagaidi, tu arī te dzīvo?- viņš bija nedaudz apmulsis. Ātri pamājusi ar galvu, viņš nemanāmi pasmaidīja. - Tak tevi sauc Maikijs.- to pasakot, es noliecos un pakasīju viņu aiz auss.- Viņš ir tik mīļš.- suns bija tik skaists, ka nespēju pat novērst skatienu. - A uz kurieni tu?- dzirdēju fonā Mingyu balsi. Attapusies no suņa hipnozes, es paskatījos uz pašu suņa saimnieku. - Rakstīt jums dziesmu.- to pateikusi, viņš viegli pamāja ar galvu.- Kad jums ir mēģinājumi? Gribētos paskatīties cik tālu esat tikuši dziesmu horeogrāfijās.- manā balsī nez kāpēc skanēja liela mīļuma doza. - Šodien, emmm...pēc 3 stundām.- paskatījies pulkstenī viņš pateica. - Labi, tad es atnākšu.- to pateikusi, mēs atvadījāmies viens no otra un es devos uz motocikla pusi. Šoreiz es biju vairākas reizes gudrāka un apģērbos piemēroti motociklam.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Piebraukusi pie studijas ēkas, žigli nokāpu no motocikla un noņēmu ķiveri. Tāpat kā toreiz man tika pievērsti vairāki skatieni. Bet šoreiz es tiem nepievērsu lielu uzmanību. Iekāpusi liftā, uzspiedu sev vajadzīgā stāva pogu, pēc kā arī sākās sačukstēšanās. - Jums tas neapnika?- beidzot pateicu apkārtējiem, bet viņi tikai nesaprašanā skatījās manī.- Jums neapnika trīt savas mēles par to, kas vispār nav patiesība? Nu nopietni, kā var aprunāt cilvēkus par to, ko viņi nav pat darījuši?- to paskaidrojusi, viens no viņiem pasmīnēja. - No kurienes tu vispār zini, kas ir patiesība, bet kas nē?- to pateicis, viņš paskatījās manī ar nicinājumu. - Man vairāk interesē no kurienes patiesību zināt jūs?- to sakot, es piegāju pie viņa pavisam tuvu, kas lika viņam atkāpties. Viņa sejā varēja redzēt nepatīkamu mulsumu. Tieši tas lika man pasmīnēt.- Nu lūk, pats arī atbildēji uz savu jautājumu. Un ziniet, jums vajadzētu pastaigāt uz bērnudārzu, tur kaut vai nedaudz uzlabos jūsu cieņu un pareizu izturēšanos pret cilvēkiem.- to pateikusi, izkāpu no lifta, pārējos atstājot ar nedaudz atvērtām mutēm. Uzvaras garša ir pat ļoti patīkama. Nekad nedomāju, ka man nāksies kādu aizstāvēt, pasakot kaut ko tādu. Ienākusi ierakstu telpā, ieraudzīju mana vecuma puisi un meiteni. Nu nebija tas labākais moments manai ienākšanai. - Ekhem...- ieklepojusies, es veltīju viņiem skatienu "jūs nopietni?". Ieraudzījuši mani, viņi ātri sakārtoja savas drēbes, kuras bija nedaudz saburzījušās, mīcīšanās laikā. Visa šī lieta, lika atcerēties iepriekšējo gadījumu tūres laikā, kad biju pieķērusi savu dejotāju kopā ar vienu no grupas dalībniekiem. Nu, protams, toreiz es biju tādā patīkamā šokā, jo tā taču bija mana dejotāja, un viņai nebija tā pati labākā pagātne. Bet šoreiz ir kaut kas cits. Es ne vienu, ne otru nepazīstu. Nu kaut vai neviens no viņiem nav no manu pazīstamo redzesloka. - Mēs atvainojamies.- puisim to pasakot, viņi atvainošanās žestā paklanījās. Viņi jau vēlējās iet prom, bet es apstājos viņiem priekšā, atstājot viņus bezizejas situācijā. - Nedomājiet, ka es jūs te tagad šantažēšu, es vienkārši vēlos zināt, kas jūs esat?- šis jautājums lika viņiem apmulst. - Nu...es esmu Gi-Jun, šī ir Miko.- viņš paskaidroja. - Ne jau to es gribēju zināt. Mani interesē, kāda loma jums ir šajā stāvā? Vai jūs vienkārši izvēlējāties šo vietu tikai, lai padarītu kaut ko neķītru?- es to jautāju tik vēsi, ka man uz vietas gribējās sākt zviegt. Nezinu, kā es varu to visu tik nopietni jautāt ar vārdu " neķītri"? - Nē, jūs ko? Es esmu šīs ierakstu studijas tehniķis, bet viņa ir fona dejotāja. Mēs šeit strādājam ar pilnu atdevi, neskatoties uz to, ka kompānijai tagad ir grūti laiki. Kā arī es domāju, ka jūsu ierašanās situāciju simts reizes uzlabos labāk.- to pateicis, sāku just nelielu pielabināšanās garšu. Bet vienalga tas lika man pasmaidīt. - Nu labi, ka jūs neizvēlējāties šo vietu, kā vienkāršu gultas migu. Kaut vai ir kaut kāda daļiņa no piederības šeit. Nu labi, tad kā saprotu, tu strādāsi ar mani?- to pajautājusi, viņš atbildes vietā strauji pamāja.- Bet tu, kā saprotu, esi "manu" puišu grupas dejotāja?- uz šo jautājumu, viņa arī izvēlējās labāk atbildēt ar galvas mājienu.- Nu tad labi. Vēlu jums laimi un prieku attiecībās, bet tagad es vēlos pastrādāt.- to pateikusi, es paskatījos uz abiem ar mājienu skatienā, kas lika abiem uzreiz jau tuvoties izejai.- Pag, pag. Gi-Jun, tev būs jāpaliek, kā nekā tev viss man ir jāpaskaidro. Es, protams, atvainojos, bet tomēr mēs esam darbā.- to paskaidrojot, viņš atgriezās, bet paskatoties uz meiteni, ieraudzīju, kā sārtums tā arī pārlējās no vaiga uz vaigu. Nemanāmi pasmīnējusi, es apsēdos pie galda ar aparatūru.- Nu tad sāksim.-
