Ciešanas: Statuss - Brīva

15.nodaļa

Nākamais rīts daudz ne ar ko neatšķīrās. Bija viens vienīgs mīnuss. Es nevarēju aiziet uz darbu, jo pēc notikuma es nevaru iziet divas nedēļas. Cik ne savādi vakardienas sarunā ar Stellu nebija neviena jautājuma par manu izskatu. Tas bija savādi, it kā viņa zinātu, kas bija noticis. Izkāpusi no gultas, pārģērbu lielo t-kreklu, kurš sniedzās man nedaudz virs ceļgaliem. Uzvilkusi parastas melnas sporta bikses un maiciņu, izgāju no guļamistabas un sāku iet uz virtuves pusi, bet mans ceļš nebija ilgs, jo pēkšņi kāds piezvanīja durvīs. Savādi, bija par agrs kāda atnākšanai. Pienākusi pie durvīm, ieskatījos actiņā. Stāvēja kaut kāds jaunietis. Kāpēc pie manis sāk nākt tik daudz nepazīstamu cilvēku? Atvērusi durvis, es noskatīju viņu no galvas līdz kājām. Tas bija korejietis. Gaiši brūni mati, izcelti vaigu kauli, brūnas acis. Augumā viņš bija nedaudz garāks par mani.

- Labdien, kā varu palīdzēt?- to pasakot, viņa acis nedaudz iepletās.

- Sveika. Treisij, tu atceries mani?- to pasakot, es apmulsu un jautājoši paskatījos viņā.- Tā arī zināju. Mērojot tādu ceļu, cerēju, ka atpazīsi bērnības ienaidnieku.-to pasakot, viņš pasmējās. Tad es atcerējos, kad viņš pateica par bērnības ienaidnieku. Kad es biju maziņa, viņš dzīvoja Amerikā un gāja ar mani vienā skolā. Viņš mani apcēla līdz kādam brīdim, bet pēc tam mēs sadraudzējāmies, kas bija ļoti pārsteidzoši, jo pēc tagadējā izskata varēja saprast, ka viņš mainījās un vairs nav iedomīgs.

- Ak Dievs! Džastin!- to pateikusi, es apskāvu viņu.- Pa kuru laiku tu paspēji atbraukt uz Seulu?- pajautājot, es atlaidu viņu no stiprā apskāviena.

- Es te no tā laika, kad mēs ar tevi vidusskolu pabeidzām.- to pateicis, viņš viegli papliķēja pa plecu.- A tu kā redzu paliki tāda pat kausle kā vidusskolā.- to pateicis, es pasmējos un uzsitu viņam pa plecu.

- Nāc iekšā.- to pateikusi, pavēru vairāk vaļā durvis. Ienācis iekšā, es aizvēru durvis.- Kādi vēji tevi atpūta uz šejieni, tiešāk pie manis.- to pasakot, viņš apsēdās viesistabas dīvānā. 

- Ja tu zinātu, kuru es satiku lidostā, atgriežoties no Nīderlandes.- to pateicis, es sajutu nelielu kamolu kaklā.- Krisu. Es sekoju tavai karjerai. Man ļoti patīk tavas dziesmas. Ļoti žēl, ka tu noslēdzi karjeru. Oi, pavisam no tēmas aizgāju projām.- to pateicis, es pasmējos.- Nu lūk. Cik ne savādi, bet es viņu atceros. Mēs ar viņu staigājām uz kopīgu hip-hopa deju pulciņu. Es piegāju pie viņa klāt, lai sasveicinātos. Viņš stāvēja ar kaut kādu sievieti blakus. Kā sapratu viņa tagadējā meitene. Viņi strīdējās, bet mēs pēc tam sarunājāmies. Viņš man palūdza atbraukt pie tevis un nodot tev tieši vārdus. Tas gan bija savādi, bet viņš pateica, ka nožēlo to ko bija izdarījis pāris dienas atpakaļ un viņš sapratīs visu, ja tu atteiksies no kopkoncerta.- to pateicis, es viegli pamāju ar galvu.

- Jaaa. Paldies. Bet protams viņš varēja vienkārši uzrakstīt, nevis kādu sūtīt, jo tas ir nepieklājīgi attiecībā pret tevi.- to pateikusi, mans skatiens bija salīdzināms kaut kam tādam, kad man ir mega žēl, tāpēc Džastins vienkārši pasmaidīja un uzsita man vieglītēm pa plecu.

- Tu neesi vainīga. Pat ja viņš palūdza, es varēju atteikties, bet to nedarīju, jo bija patīkami tevi ieraudzīt, jo īpaši tad, kad tu neesi īsti tik labi sasniedzama, jo tava popularitāte neļauj tik viegli piekļūt.- to visu pasakot, viņš iesmējās, man izdarot to pašu.- Bet zini, kas ir savādi?- viņš pajautāja, man uzreiz pamājot ar galvu.- Tas, ka viņi strīdējās par tevi. Jūs taču tagad nekas personisks nesaista, tāpēc bija nedaudz savādi dzirdēt to, ka viņš tevi ļoti cītīgi aizstāv.- to pasakot, es pakratīju plecus. Nevēlējos tagad par to runāt.

- Ja nav noslēpums, kur dabūji šo skaistumu?- ironiski pajautājis to, es pasmējos un automātiski pieskāros zilumam.

- Tas nav nekas dižs. Vienkārši nevēlējos, lai man dārgam cilvēkam iesit, tāpēc nācās ielīst pašā centrā.- paskaidrojusi to, viņš novilka garu "ā".