Ciešanas: Statuss - Brīva

2.nodaļa

Pamostoties, sajutu saules starus, kuri centās sisties tieši man acīs, tāpēc pagriezos uz otru sānu, lai varētu ilgāk pagulēt. Acis bija pietiekami atvērtas, lai ieraudzītu kādu stāvu skatāmies uz mani. Tas man lika strauji uzlēkt kājās, kas nebija pats labākais variants. Galva strauji sagriezās, kas lika manām kājām kļūt ļenganām. Jau biju gatava krist, bet kādas stipras rokas mani noķēra. Tas bija Hosoeks.
- Ak Dievs, Treisij! Piedod, nedomāju, ka tu tā nobīsies no manis.- Hosoeka balsī bija dzirdamas gan raizes, gan neliela smīkņāšana.
- Aga, aga. Smejies, smejies. Paskatīsimies, kurš pēc tam no manis baidīsies.- to pateikusi, uzmetu lūpu.
- Labi, labi. Piedod.- viņš nevarēja pārstāt smieties.
- Ak... Pagaidi, ko tu šeit dari? Tev taču bija jābūt Turcijā.- tikai tagad biju sapratusi, ka tas tik tiešām ir Hosoeks. Viņa smiekli atkal piepildīja visu istabu.
- Mēs agrāk atbraucām, un es uzreiz devos uz šejieni. Es tevi jau veselas divas nedēļas neredzēju.- to pateicis, viņš sadrūma.
- Es ar tevi vēl vakardien runāju pa skaipu.- to pateikusi, es sāku smieties.
- Man viena diena, kā divas nedēļas.- to pasakot, manas acis pamanīja divus lielus maisus viņam aiz muguras. Sapratis, ka es esmu ieraudzījusi to, viņš paskaidroja.- Ā, tas tev. Vienā maisā ir drēbes, bet otrā ēdiens. Atceries to kafejnīcu, kur taisīja ideālu spageti?- uz jautājumu, es strauji atbildēju ar mājienu.- Nu lūk, es nodomāju, ka tev sagribēsies kaut ko tādu ļooooti garšīgu, tāpēc paņēmu vairākas porcijas. Divas ar cūkgaļas mērci, divas ar pupiņu.- izdzirdējusi pēdējo teikumu, manā mutē saskrēja litriem siekalu.
- Paldiesiņš tev!!!- to izspiegusi, apķēru viņu stipri stipri.
- Treisij, ja gribi, lai es tev vēl kaut ko atvedu tad lūdzu palaid, man gaisa trūkst.- piesmakušā balsī Hosoeks noteica. Sapratusi, ka esmu apķērusi viņu pārāk cieši, es atlaidu viņu no savām skavām.
- Ups..- to pateikusi, mēs abi divi izplūdām smieklos.
Ar Hosoeku varēju runāt stundām ilgi, tas bija, kā skatīties bezgalīgu seriālu ar jauniem pavērsieniem, tikai daudz reiz labāk.
- Ko domā darīt, pēc rehabilitācijas?- Hosoeks ieinteresējās. Šis jautājums mani iedzina strupceļā.
- Ja godīgi sakot, tad es nebiju par to domājusi. Es nezinu, ko darīšu pēc visas izārstēšanās. Plānu kā tādu man nav.- klusi noteicu.
- Nopietni?- Hosoeks smaidīgs jautāja.
- Kas te tāds foršs, ka ir jāsmaida?- es apjukusi jautāju.
- Man ir viens skaists piedāvājums.- viņš viltīgi pasmaidīja.- Mēs jau sen sadarbojamies ar vienu studiju, kurai šobrīd nav tie labākie laiki. Viņiem šobrīd ir grupa, kurai vajadzēs debitēt pēc trīs gadiem, bet viņi nevar atrast cilvēku, kurš spēs rakstīt viņiem dziesmas. Visi brīvie komponisti ir atteikušies no viņiem, jo viens no grupas dalībniekiem bija nesen iesaistījies kautiņā. Detaļas viņi negribēja zināt, jo tā vai tā tiks nomelnots viņu imidžs.- paskaidrojis situāciju, es no sākuma nesapratu par ko gāja runa, bet tagad man pieleca.
- Es taču teicu, ka mūzikā vairs neatgriezīšos.- es drūmi noteicu.
- Tu teici, ka neatgriezīsies uz skatuves, nevis nerakstīsi dziesmas.- viņš tomēr atcerējās to, ko es teicu toreiz pie skatuves.- Tev nevajadzēs kāpt uz skatuves, tev nevajadzēs vienmēr atrasties studijā. Tu varēsi rakstīt dziesmas mājās. Protams, tev vajadzēs viņiem mācīt, kā tieši izdziedāt dziesmas, bet tas nebūs tik grūti. Lūdzu apdomā šo piedāvājumu, jo tā ir lieliska iespēja pierādīt ne tikai pasaulei, bet arī sev to, ka tu nepadodies un vienalga dzīvosi mūzikā. Tu taču zini, ka mūziku nedrīkst pamest, ja tā tek tavās dzīslās.- tas skanēja vairāk pārliecinoši nevis jautājoši.
- Diemžēl, es to zinu.- to pateikusi, smagi nopūtos.- Labi, es apdomāšu šo piedāvājumu. Bet neapsolos piekrist.- Hosoeka sejā parādījās liels smaids.
- Labi!!!- skaļi iesaucies, viņš pieleca kājās un apskāva mani. Tieši tajā pašā brīdī, atvērās istabas durvis. Nācējs bija Henrijs. Ieraudzījis mūs apskāvušos viņš apmulsa.
- Atvainojos, es tad vēlāk ienākšu.- viņš norādīja uz durvīm. Atlaidusi Hosoeku, es nokrekšķinājos.
- Viss kārtībā. Jūs nepatraucējāt. Iepazīstieties, šis ir mans labākais draugs Hosoeks. Hosoek, šis ir Henrijs.- abus divus iepazīstinājusi, es apsēdos gultā.
- Tas sanāk, ka tas bija viņš, kurš...- viņš iesāka, bet es viņu pārtraucu.
- Jā, jā. Tas ir ārsts, ar kuru es vakardien iepazinos.- nervozi ierunājos. Negribējās, lai Henrijs uzzin, ka es par viņu daudz biju stāstījusi savam draugam. Gaisotne kļuva saspringta.
- Prieks iepazīties.- Hosoeks pasniedza roku. Sasveicinājušies, Henrijs uzsmaidīja viņam atpakaļ un uzreiz pievērsās man.
- Es gribēju parunāt, par vienu piedāvājumu.- Henrijs noteica. Pamājusi ar galvu, norādīju, lai viņš turpina.- Šodien centra bērnu nodaļā vajadzēja uzstāties grupai, bet tā sanāca, ka viņi iekļuva ķibelē. Un tagad stāv sastrēgumā. Mums nav neviena, kurš spētu aizstāt viņus. Tu esi vienīgā.- to pateicis, es smagi nopūtos.
- Es ar to vairs nenodarbojos. Un tieši to es jums teicu vakardien, ja atmiņa mani nepievil. Dziedāšana izraisa manī atmiņu izplūdumu.- mans noskaņojums atkal noplaka.
- Labi. Es necentīšos tevi pierunāt. Tā ir tava izvēle.- smagi nopūties, viņš pateica. No smaidošā cilvēka viņš pārvērtās sadrūmušā. Tas lika man palikt vēl bēdīgākai. No malas tas visdrīzāk izskatījās tā, ka es savas augstprātības dēļ negribu viņiem palīdzēt. Pie tam vēl pievilt bērnus, tikai tāpēc, ka es negribu.
- Labi jau labi.- smagi nopūtusies, es pateicu, viņu sejās uzreiz iezīmējās lieli un plati smaidi.- Bet man ir vajadzīga ģitāra.- to pateikusi, es paskatījos apkārt, it kā norādījusi uz to, ka man nav nekā, lai spēlētu pavadījumu.
- Par to vari neuztraukties.- Henrijs smaidīgi noteica un izgāja ārā no istabas. Drīz vien viņš atnāca ar ģitāru rokās.
- No kurienes tev šī ģitāra? Tu taču nespēlē.- to pateikusi, es paņēmu ģitāru un atvēru tās futlāri. Ģitārai bija uzlīmētas dažas uzlīmes. Katrai bija rakstīts kādas valsts nosaukums ar tās fotogrāfiju.- Wow.- tā bija tik skaista, ka pat nevarēju aprakstīt visu tās skaistumu.
- Tā pieder manai māsai. Viņa aizdeva man to uz šodienu.- Henrijs paskaidroja.
- Bet kā, ja tu...- gribējusi turpināt jautājumu, kā viņš varēja dabūt ģitāru, ja visu nakti pavadīja dežūrā, es aprāvos.
- Viņa bija iekļuvusi avārijā un tagad iziet rehabilitāciju šajā centrā.- tas lika manam smaidam pazust.
- Piedod, es nezināju.- man bija kauns, ka es biju tik pašpārliecināta par visu.
- Viss kārtībā.- Henrijs uzsmaidīja.
- Cik ilgi viņa jau spēlē?- šis jautājums, lika Henrijam ieslīgt domās.
- Kaut kur jau 5 gadus.- to pateicis, manas acis viegli iepletās no šoka. Viņa māsa diezgan ilgi spēlē uz ģitāras. Ielikusi stīgu instrumentu atpakaļ futlārī, es piecēlos.
- Man ir jāpārģērbjas. Varat lūdzu iziet ārā?- to pajautājusi, viņi neilgu mirkli stāvēja un skatījās, līdz sajēdza, ko es pajautāju. Tas lika man klusi iesmieties. Izgājuši ārā, es ātri pārģērbos džinsās un sportiskā džemperī. Paņēmusi futlāri, es ātri uzvilku krosenes un devos ārā no istabas.
- Ejam?- paskatījusies uz abiem puišiem, pamanīju, ka abi divi mani cītīgi nopētīja. Tas lika man vēlreiz apskatīt pašai sevi.- Kas ir? Kaut kas ne tā? Tās taču ir jaunās drēbes, kuras tu nopirki.- to pajautājusi, viņi pēkšņi atjēdzās no kaut kādas hipnozes.
- A? Nē, viss ir kārtībā. Vienkārši sen jau neesmu tevi redzējis tādās drēbēs. Vienmēr tik sporta biksēs un t-kreklā. Bet tagad es atkal pārliecinos, ka tu varēji kļūt par modeli.- Hosoeks neveikli pateica. Pēdējais teikums man lika sākt smieties.
- Haha. Labs joks.- nopietni noteicu. Nonākuši bērnu nodaļas stāvā, mani pēkšņi pārņēma uztraukums.
- Treisij, viss kārtībā?- Henrijs noraizējies pajautāja.
- Jā, tikai nedaudz uztraucos. Tik sen jau neesmu ģitāru ņēmusi rokās.- paskaidrojusi to, es smagi nopūtos.
- Nebaidies, viss būs kārtībā.- Hosoeks mierīgi noteica un papliķēja pa plecu.
Ienākuši lielajā telpā, pamanīju daudz bērnu, kuri sēdēja pusaplī, steidzīgi gaidīdami kādu.
- Sveiki! Mēs esam klāt!!- Henrijs uzsauca. Bērni strauji pagriezušies, atpleta mutes. Visi izskatījās lielā šokā. Te vairāk bija pusaudžu nekā bērnu. Izvilkusi no futlāra ģitāru, pamanīju kā Henrija māsa no šoka pieliek rokas pie mutes. Uzsmaidījusi viņai, es apsēdos krēslā un noregulēju stīgas.
- Sveiki. Mani sauc Treisija.- to pateikusi, visi sāka smaidīt.- Pēc jūsu sejas izteiksmēm varu spriest, ka zināt, kas es biju.- pēc šī vairāki pusaudži lēni pamāja ar galvu.- Sanāca tā, ka šodien es nolēmu jūs apciemot. Ar ko lai sāku?- šim jautājumam izskanot, visi iegrima dziļās domās, bet pēc dažām sekundēm gaisā pacēlās smalka maziņa rociņa. Paskatījusies uz to pusi, ieraudzīju mazu meitenīti, viņas acis tā arī spīdēja no laimes.- Sveika! Kā tevi sauc?- to pajautājusi, viņas sejiņā iezīmējās liels smaids.
- Mani sauc Izabella. Tu vari nospēlēt to dziesmu, kuru tu biji spēlējusi pašā pirmajā koncertā? Man viņa tā patika.- nekad nebiju domājusi, ka kāds atcerēsies manas pirmās dziesmas izpildījumu. Tas bija tik savādi meitenei bija tikai kādi septiņi astoņi gadi, bet viņa atceras dziesmu, kuru es biju izpildījusi 2 vai 3 gadus atpakaļ.
- Labi.- uzsmaidījusi viņai, pievilku ģitāru nedaudz tuvāk un sāku atcerēties notis.