Ciešanas: Statuss - Brīva

6.nodaļa

Vakardiena bija vienkārši ideāla. Nekad nebiju redzējusi Seulu no ēkas jumta. Tas bija vienkārši skaisti. Tagad man bija brīva vesela nedēļa, jo šodien ir tikai otrdiena😏
Veicot rīta rutīnu, es izgāju no mājas un devos uz Mingyu mājas pusi. Piezvanījusi pie durvīm, paskatījos atpakaļ uz mājas pusi. Tik savāda sajūta, it kā kāds mani vērotu. Es jutu tiešu skatienu man mugurā. Durvīm atveroties, man pretī skrēja lielais suns. Noglāstījusi viņa mīksto galvu, es uzsmaidīju.
- Sveika, kaut kas notika?- Mingyu nedaudz apmulsis pajautāja.
- Vēlējos piedāvāt vienu lietu....Gribi aiziet ar mani kopā uz studiju?- likās, ka viņš apbēdājās. Viņš laikam gaidīja citu piedāvājumu, tāpēc es papildināju.- Bet pēc tam varam aiziet kaut ko uzēst.- pateiktais lika Mingyu uzsmaidīt. Viņa smaids bija pārāk lipīgs.- Tad braucam?- norādījusi uz motociklu, pajautāju.
- Labi, tikai nedaudz uzgaidi.- to pateicis, viņš ātri ieskrēja atpakaļ mājā. Kopā pienākuši pie motocikla, es jau grasījos sēsties pie stūres, bet Mingyu mani apstādināja.
- Kamēr tu būsi ar mani, tikmēr es sēdēšu pie stūres. Vienkārši man liekas, ka puisim būtu jāsēž pie stūres, jo viss taču var atgadīties. Negribu, lai tu ciestu.- to pateicis, manā sejā iezagās neliels smaids. Apsēdusies aizmugurē, es viegli aptinu rokas ap viņa vidukli.
- Nu labi, kā teiksi.- plati pasmaidījusi, noteicu.
- Turies ciešāk.- to pateicis, viņš saņēma manas plaukstas savās un ciešāk piespieda pie sava vidukļa. Tas lika man palikt sarkanai kā tomāts. Nekad man nav bijis tādu situāciju, ka es paliktu tiiik sarkana. Jūs domāsiet, kā es to ieraudzīju? Atbilde ir vienkārša: manam motociklam ir spoguļi. Tāpēc es netērēju laiku un piespiedu galvu pie viņa muguras, lai viņš nepamanītu, cik gan man tagad ir neveikli. Nekad nedomāju, ka esmu tik kautrīga. Fonā dzirdēju, kā Mingyu pasmejas. To varēja arī just pēc tā kā viņa ķermenis patīkami vibrēja. Uzsākuši braucienu, es saviju savus pirkstus cieši cieši ap viņa vidukli. Spogulī varēja redzēt, kā Mingyu pasmaida. Nokļuvuši studijā, mēs nevarējām pārstāt smieties, par to kā es gandrīz nokritu uz taisnas virsmas. Protams, no sākuma Mingyu bija uztraucies, bet, kad ieraudzīja mani smejamies, pats sāka smieties. Ienākuši ierakstu telpā, ieraudzīju to pašu pārīti skūpstāmies.
- Kā tas tā sanāk, ka es jūs vienmēr pieķeru?- šis jautājums, lika viņiem strauji vienam no otra atrauties.
- Atvainojamies.- viņi klusi noteica un ātri izskrēja no telpas. Klusi pasmējusies, es pievērsu savu skatienu Mingyu. Likās, ka viņš par kaut ko aizdomājas.
- Es viņam redzu cauri.- to pateikusi, pamanīju, ka Mingyu jautājoši paskatās manī.- Nu, es saku to, ka tai meitenei ir uzvilktas rozā brilles. Viņa neredz to, ka viņš viņu izmanto. Zinu, ka man nav jāiejaucas viņu attiecībās, ko es arī nedomāju darīt, bet es jūtu to, ka viņa paliks ar salauztu sirdi.- to paskaidrojusi, ieraudzīju, ka viņš atkal nedaudz aizdomājas.
- No kurienes tu to zini?- viņš apjuka.
- Nesen saņēmu viņa atlūgumu, kā arī redzēju viņa saraksti ar citu meiteni. Tikai nedomā, ka es rakņājos viņa telefonā, viņš vienkārši nesaprot to, ka piebāztā liftā nav, ko rakstīt sms.- visu paskaidrojusi, Mingyu pamāja.
- Un kad ir viņa aiziešanas diena?- šis jautājums, man lika smagi nopūsties.
- Šodien.- to pateikusi, apsēdos pie aparatūras.
- Man viņas ir žēl.- Mingyu klusi noteica.
- Nezinu vai viņai ir vajadzīgs žēlums, tas tikai viņu vēl vairāk aizskars. Man ir interesanti, vai viņš pateiks taisnību vai arī pateiks, ka viņu atlaida?- pēc šī jautājuma durvis skaļi atsprāga vaļā un pa tām ienāca tā pati meitene, par kuru tikko gāja runa.
- Kā jūs varat viņu atlaist? Jūs tikai vienu reizi ar viņu kopīgi esat strādājuši!- dusmas tā arī lija no viņas.
- Sanāk viņš tomēr izvēlējās otru variantu.- to pateikusi, klusi pasmējos.- Ja gribi zināt patiesību, tu nebļausi un uzklausīsi mani.- manā balsī bija vēsums, kurš lika viņai nomierināties.- Nesen tavs "draugs" pats atnāca pie manis un uzlika uz mana galda atlūgumu, tāpēc tu neko man nevari pārmest, un ja es arī viņu atlaistu tam būtu iemesls, pie tam ļoti dzelžains. Es nekad nevienu neatlaistu pēc pirmā kopīgā darba, tam ir vajadzīgi mēneši.- to paskaidrojusi, meitene apmulsa.- Miko, es tev ieteiktu padomāt par to, kā būs, ja tu paliksi viena, vispārīgā nozīmē. Es zinu, ka šeit man nav nekādu tiesību iejaukties, bet ir dažas lietas, kuras ir acīmredzamas, tāpēc es tevi vienkārši brīdinu.- to pasakot, viņa izskatījās apmulsusi, bet pēc mirkļa tas pazuda un viņa ar dusmu pilnu grimasi izspērās no telpas tikpat ātri kā ieskrēja.
- Tu kaut vai centies.- to pateicis, Mingyu uzlika savu roku uz mana pleca.
- Es to vien tikai varēju izdarīt.- to pateikusi, es saraucu uzacis.- Man kaut ko pārgribējās strādāt, aizejam labāk kaut ko uzēst.- pēc šī Mingyu uzreiz pasmaidīja un pamāja. Izgājuši no ēkas, mēs nolēmām apmest nelielu aplīti pa parku. Gājuši garām vienam no laukumiem, ieraudzīju, kā kāda grupa spēlē uz ģitāras, bungām un sintezatora. Viņiem sanāca pat ļoti labi, bet bija savādi, ka mikrofons vienkārši stāvēja nekam nederīgs. Tikai pēc tā es ieraudzīju, ka visi grupas dalībnieki ir skumīgi. Pienākuši klāt, mēs ar Mingyu ielējāmies veselā pūlī, bet daudzi mani atpazina, tāpēc es netērēju laiku un, piegājusi pie pašiem dalībniekiem, uzsmaidīju.
- Kāpēc jūs nedziedat?- šis jautājums likās pastulbs, bet pēc tā meitene, kura spēlēja uz ģitāras nopūtās.
- Mūsu vienīgā vokāliste neatnāca, bez viņas mēs neko nevaram izpildīt.- to pateikusi, visi pārējie pamāja.
- Var man pamēģināt?- to pajautājusi, viņi visi šoka pilni paskatījās manī. Pēc tā sekoja strauji mājieni ar galvu, kas lika man pasmaidīt. Paskatījusies viņu dziesmu sarakstu, es norādīju uz vajadzīgo un viņi sāka spēlēt. Tikai tagad pagriezusies pret publiku, ieraudzīju, ka Mingyu mani uzmanīgi vēro un smaida, tas lika man pasmaidīt vēl platāk. Paņēmusi mikrofonu, es to ieslēdzu un sāku dziedāt.