Nopūtos. Es biju nogurusi no visa. Šis gads tikai sākās, bet es jau vēlējos atpakaļ vasaru. Pēc vidusskolas viss būs grūtāk. Nāksies atrast darbu, iet mācīties un sākt patstāvīgi dzīvot. Es tam nebiju tik ļoti gatava kā man likās.
-Damian!- Iesaucos, kad ieraudzīju puisi.
-Sveika!- Viņš pasmaidīja un pienāca man tuvāk. Puisis satraukti skatījās apkārt.
-Viss labi?- Kas tad viņam?
-Klau, kad nāks Samuels, tad izliekamies, ka nerunājam, labi?- Damians noteica. Ko? Viņš nevēlas, lai citi zin, ka esam draugi?
-Tu kaunies no manis?- No manas mutes izspruka. Damians paskatījās apkārt.
-Nevajag jau šitā teikt.- Puisis neveikli iesmējās.
-Kā tad citādāk saprast?- Nobolīju acis. Samuels parādījās no stūra, un Damians uzreiz atkāpās no manis. Nopietni? Tas nu gan bija sāpīgi. Aiz puiša gāja man pazīstama seja. Nevar būt! Viņi tuvojās mums.
-Emet!- Iesaucos un apskāvu Samuelam blakus esošo puisi. Emets bija šeit. Ar puisi es iepazinos Grieķijā, kamēr biju pie mammas. Mēs bijām kopā, gājām kopā uz klubiem, bet mums nebija nekāda intimitāte. Mēs bijām apsolījuši viens ar otru izveidot emocionālu saikni, ja pat starp mums varēja pamanīt arī seksuālu tieksmi, bet es nekad nevarēju aizmirst Damianu. Lidojot atpakaļ, man nācās beigt ar Emetu tās attiecības, jo es nebiju pārliecināta. Es nebiju un neesmu vēl tikusi garām Damianam.
-Sveika, Anastasij!- Emeta rokas apķērās ap manu vidukli, un puisis mani stipri saspieda.
-Tu man neteici, ka būsi šeit.- Atlaidu puisi un pasmaidīju. -Tik jauki tevi pa ilgu laiku satikt.-
-Nav jau nemaz tik ilgi. Vakardiena un tad tikai mēnesis atpakaļ.- Ko? Vakar?
-Ak, tad tu esi tas puisis maskā. Man likās, ka līdzīgs.- Pasmaidīju un iesmējos.
-Sen nebiju redzējis, ka tu tā dejo.- Iesmējos jau atkal.
-Sen nebiji redzējis?- Damians ierunājās. Vai tad viņš runā Samuela klātbūtnē? Damians izskatījās apjucis. -Ko?-
-Un tu esi?- Emets paskatījās uz puisi. Paraudzījos arī uz viņu. Nopūtos. Emets laikam cenšas viņu sakaitināt, viņš zin, kas ir Damians. Ir dzirdējis visu par viņu, kad sākumā iepazināmies.
-Esmu Damians.-
-Tātad, Damian, jā, sen neesmu redzējis. Žēl, ka tā, jo Kimberlija ļoti labi kustās.- Kas pie velna? Ko viņš runā? To var pārprast.
-Damian...- Gribēju paskaidrot. Puisis noignorēja. Pagāja mums garām. Samuels paskatījās uz mani.
-Tu esi Anastasija, ja?- Piekrītoši pakratīju galvu. -Nu, jā, Damians nebija melojis par tevi.-
Kas notiek šodien? Es biju tik ļoti apjukusi. Pēkšņi parādas Emets, Damians bija tik dīvains, Samuels kaut ko gvelž. Puisis pasmīnēja uz manu pusi un aizgāja.
-Kopš kura laika tev velta tik daudz vīrieši uzmanību?- Emets uzlika roku uz mana pleca, mēs sākām iet uz klases pusi.
-Samuels pirmo reizi ar mani runāja, ar Damianu mēs esam it kā draugi, bet laikam neviens cits to nedrīkst uzzināt.- Iesmējos. Tas bija tik stulbi.
-Viņš daudz ko pazaudē.- Nosarku. -Bet mēs abi zinām, ka viņš ir mēsls.- Nav jau tik traki. Damians spēj būt jauks.
-Damians ir...- Apstājos. -Citāds.- Es biju daudz ko ievērojusi par viņu, ko iespējams citi nezināja.