23.

140 8 77
                                    

Aizbraucu atpakaļ uz skolu. Apstājos stāvlaukumā. Pasmaidīju. Manā galvā bija Damians. Vienmēr viņš tur ir bijis. Palūkojos uz skolu. Un tur ir Samuels. Ko man darīt? Cik ilgi diez Damians nebūs? Nopūtos. Uz kurieni viņš diez brauc?

Jau pēc mirkļa biju iegājusi skolā. Izņēmu no mutes košļājamo gumiju un iemetu miskastē.

-Ko tu tā smaidi?- Gabriela man iebakstīja. Paraustīju plecus. -Nu, davai stāsti kādas neķītras lietas darīji ar Damianu.- Viņa pazīst mani pārāk labi. Mēs sarunājām neteikt, pat Gabrielai ne. Paskatījos uz viņu un tad apkārt.

-Samuels nāk!- Par laimi nāca viņš. Pasmaidīju puisim. Es tikko darīju lietas ar Damianu, bet esmu ar Samuelu. Viņš satvēra manu roku.

-Kur tu biji pazudusi?- Mēs gājām uz klasi.

-Man tētis pazvanīja, vajadzēja nedaudz palīdzēt.- Meloju. Samuels nolaida galvu un saprotoši pakratīja galvu. Nopūtos. Man nepatika viņam melot Bet es nespēju viņam patiesību. Kā tas izklausītos?

Zini, Samuel, es izlaidu skolu, kad uzzināju, ka Damians brauc prom, jo man viņš bija jāredz pēdējo reizi. Ak jā, es viņam atsūkāju, un mēs viens otram likām beigt. Ceru, ka tevi tas neuztrauc. Aizmirsu pieminēt to, ka nekad viņu neaizmirsīšu un ka iespējams pat mīlu viņu, bet zini, es esmu atpakaļ.

Papurināju galvu. Trakums. Mana dzīve ir viena liela elle. Samuels noskūpstīja manus deniņus.

-Man ir jāiet, bet vakarā tiekamies.- Samuels, neko nesakot, pagriezās un aizgāja.

-Viņš uzvedās nedaudz dīvaini.- Gabriela uz mani paskatījās. Es viņai piekritu. Kaut kas Samuelam nebija šodien kārtībā. Varbūt Damiana aizbraukšana saistās ar Samuela? Jo Samuelam nepatīk Damians, kopš mēs esam it kā kopā. Es nezinu, kas mēs esam. Bet mēs esam kaut kas.

---

Iegāju Samuela dzīvoklī. Atradu viņu virtuvē un aptinu savas rokas ap viņu no aizmugures. Pastiepos un uzspiedu buču uz viņa vaiga. Puisis pasmējās, bet smaidu uzreiz noslāpēja. Vai viņš nedrīkst smieties un smaidīt? Apjuku. Kas notika? Samuels pagriezās un sāka iet uz dīvāna pusi. Es viņam kā astīte sekoju. Puisis iekrita dīvānā.

-Es zinu, ka tu pa dienu biji ar Damianu.- Samuels paskatījās uz mani. Viņš piecēlās sēdus un atspieda rokas pret kājām. -Un es nezinu, vai es vēlos dzirdēt, kādēļ tu man meloji.- Apsēdos viņam blakus. Ko man darīt? Būt godīgai? Nē, tas visu izbojās. Es nedrīkstu stāstīt, ka atkal darīju kaut ko seksuālu ar Damianu. Nedrīkstu.

-Tu zini, ka viņš man ir dārgs.- Šis noteikti, ka arī situācija neuzlabos, bet tomēr tas neizklausās tik slikti, ja es iedomājos par taisnību. Nolaidu acis. Nopūtos. -Mēs tomēr esam draugi. Es nezinu, kad es viņu pēdējo reizi satikšu.-

-Draugi?- Samuels iesmējās. -Vai draugi patiešām tik ļoti metas viens pie otra jebkurā dzīves situācijā?- Saliku rokas kopā.

-Samuel...-

-Nezinu, vai esmu gatavs, ka tu katru reizi, kad kaut kas notiks, meklēsi Damianu.- Samuels ielika savu plaukstu manā. Viņš vēlas tagad visu jau beigt?

-Tā nebūs...- Tā noteikti, ka būs. -Es Damianam nenozīmēju pilnībā neko.-

-Ja tā būtu, viņš nebūtu prom.- Uzreiz uzmetu savu skatienu uz viņu. Samuels kaut ko zin. Noteikti, ka zin.

-Kā to saprast?- Var redzēt, ka Samuels man to neteiks. Es redzu. Sasodīts!

-Mēs ar Damianu var teikt, ka strādājam kopā. Viņš pieteicās braukt prom.- Samuels ieskatījās tieši man acīs un sarkastiski pasmējās. Damians strādā? -Un es ilgi nevarēju saprast, kas pa iemeslu, jo viņš ienīst savu darbu. Bet iemesls esi tu.-

Pirms|✓Where stories live. Discover now