Damians satvēra mani aiz pleciem, un mēs atkāpāmies uz aizmuguri, man atsitoties pret sienu. Ierāvu savas rokas puiša matos, ieķēros tajos un nedaudz parāvu. Puisis nedaudz norūcās, un es sajutu smīnu uz viņa lūpām līdz es to apslāpēju ar nākamo skūpstu. Viņam tas patika. Damiana rokas klejoja pa manu ķermeni, iegrābjoties manā dibenā. Noelsojos. Viņš nebija tik saudzīgs ar mani kā Emets, man tas patika. Puisis atrāvās un paraudzījās uz mani.
-Varu?- Puisis norādīja uz manām krūtīm. Piekrītoši pakratīju galvu. Damians pasmīnēja. -Protams, ka varu.- Nobolīju acis.
-Iedomīgais idiots.- Pierāvu viņu sev tuvāk un sniedzu nākamo skūpstu. Puiša rokas iegrābās manās krūtīs, un es nopūtos. Es tik ļoti dievināju Damianu. Viņa roka sagrāba manu kaklu un to saspieda, man neļaujot normāli paelpot, bet man patika redzēt Damiana apmierināto seju. -Tev tas patīk, ja?- Ievilku elpu, cik varēju. Damians pasmīnēja.
-Protams, ka patīk.- Viņš noteica.
-Stiprāk saspied.- Puisis to arī izdarīja. Viņš sekoja līdzi manām sejas grimasēm. Man sāpēja, bet tās nebija sliktas sāpes. Damians atlaida manu kaklu un tieši noskanēja zvans. -Man ir jāskrien!-
-Paldies, ka ļāvi parunāt. Man tiešām patika gala rezultāts.- Damians pasmīnēja. -Tiekamies pēc skolas!- Pasmaidīju un sakārtoju matus un savu kreklu sabāzu atpakaļ džinsās.
-Es tevi vēljoprojām ienīstu!- Damians iesmējās. Pasmīnēju un izgāju no kabineta.
---
-Kur tu biji pazudusi?- Apsēdos blakus Emetam. Nopūtos. -Viss labi?-
-Jā, es nokritu, kamēr skrēju uz šejieni. Pirms stundas biju aizgājusi uz tualeti.- Meloju. Paskatījos uz viņu un pasmaidīju. Es nezinu, kā viņam visu pateikt. Man ir ļoti spēcīgas jūtas pret Damianu, bet tomēr arī Emets man nav vienaldzīgs. Un viņš būtu labāks man. Nopūtos. Es esmu tik ļoti apjukusi. Emets vēlējās noskūpstīt mani, bet es pagriezu vaigu. Pasmaidīju. Emets uzlika man roku uz kājas. Ko man viņam teikt?
-Aizbraucam šodien pie manis?- Paskatījos uz Emetu.
-Man šodien vajag mājās.- Pasmaidīju.
-Tad es tevi aizvedīšu, saulīt.- Nopūtos. Riebjas Emeta iesaukas. Pievērsos stundai.
---
Izgāju ārā no skolas. Šī diena bija smaga. Tik daudz acis skatījās uz mani. Emets stāvēja un gaidīja mani pie skolas durvīm. Redzēju, ka Damians mani gaidīja stāvlaukumā. Ko man pie velna darīt? Paņēmu telefonu. Sāku rakstīt Damianam.
"Es aizbraukšu ar Emetu mājup. Es parunāšu ar viņu."
Manīju, ka Damians izvelk telefonu, un uzreiz pēc tā viņš iekāpa mašīnā un aizbrauca.
-Sveika!- Emets uzspieda skūpstu man uz vaiga, iekāpām mašīnā. Nopūtos. Mēs sākām braukt. Mašīnā valdīja klusums. -Es vēlējos parunāt.-
-Es arī.- Nopūtos.
-Es pirmais!- Puisis iesmējās. -Tu man tiešām ļoti patīc, un es redzu, ka tu centies manis dēļ aizmirst Damianu, man tas tiešām ļoti daudz nozīmē. Es vēlējos pajautāt, vai tu vēlētos ar mani doties uz randiņu rīt vakarā un varbūt mūsu attiecības padarītu nopietnākas.- Ko?
-Es varu par to padomāt.- Pasmaidīju. Un ko man tagad darīt? Es tik ļoti viņu salauzīšu citādāk.
-Ko tu vēlējies teikt?- Mēs piebraucām pie manas mājas.
-Nē, nē, tas nebija nekas svarīgs.- Ko man darīt? Bļāviens! Pasmaidīju un izkāpu no mašīnas. Uzreiz iegāju iekšā mājā.
-Nu, kā bija?- Damians paskatījās uz mani. Damians. Es viņu dievinu.
