Pamodos. Paskatījos apkārt. Damiana man blakus vairs nebija. Nopūtos. Un ko man darīt tagad? Es to patiešām izdarīju. Es pārgulēju ar Damianu. Pasmaidīju un piecēlos. Man būtu jāiet. Man būtu jāizšķiras ar Samuelu.
Izgāju no istabas un devos uz pirmo stāvu. Samuels sēdēja pie letes, dzēra kafiju. Netālu sēdēja Eiprila. Tur arī bija Damians, kurš taisīja sev kafiju.
-Paskat, kura beidzot pamodās!- Eiprila iesmējās. Nokāru galvu un vāji pasmaidīju. Apsēdos pie letes. Nedaudz attālāk no Samuela. Puisis apjukumā uz mani paraudzījās. Es jutos slikti, bet mēs abi zinājām, ka kaut kas līdzīgs notiks. Damians pagriezās un nolika man priekšā kafiju.
-Paldies.- Klusi izdvesu. Viņš ieskatījās manās acīs, bet tad uzreiz nolaida galvu. Kas notika? Varbūt viņš nespēja saņemt to, ko vēlējās? Izvilku telefonu no jakas kabatas un paskatījos pulkstenī. -Sasodīts! Man vajag pie tēta uz darbu. Kāds varētu mani aizvest?-
-Mēs ar Damianu plānojām šodien aizbraukt iepirkties.- Eiprila pasmaidīja un uzspieda buču uz Damiana vaiga. Viņš uzreiz paskatījās uz mani.
-Labi, es tevi aizvedīšu.- Samuels pasniedzās pēc manas rokas. Man to satvert vai arī nē? Skatījos uz to. Palūkojos Samuela acīs. Viņam ir kaut kādas aizdomas. Kāpēc puisis vispār nedusmojas uz mani? Es viņu vakar pametu puspliku gultā un aizskrēju. Es ar abām rokās satvēru krūzi. Es jutos ļoti slikti puiša klātbūtnē.
-Vispār es varu aizvest. Man vajag pie mātes.- Damians ierunājās.
-Bet kā ar iepirkšanos?- Eiprila nopūtās.
-Paliec pie Samuela, un es atbraukšu tev pakaļ.-
---
Mēs braucām uz tēva darbu. Ievilku elpu, kad Damians savu roku uzlika uz manas kājas. Šķita, ka visas manas iekšas izleks ārā. Pasmaidīju.
-Kad mēs pateiksim citiem?- Paskatījos uz viņu.
-Ko tieši? Ka es tevi izdrāzu?- Nosarku. Damians pasmīnēja. -Es nezinu.-
-Kad mēs pateiksim, ka esam kopā?- Damians nopūtās un apstādināja mašīnu ceļa malā. Viņš paraudzījās uz mani. Man nepatiks to, ko viņš teiks. Es to redzu.
-Mēs nevaram būt kopā.- Apjuku. Lā to saprast? -Tu zini, ka es mīlu tevi, bet mēs nedrīkstam būt kopā, lai arī cik ļoti es to vēlētos.-
-Damian, es tevi tiešām nesaprotu.- Viņš ievilka elpu.
-Mēs varam būt kopā, bet ne publikā. Man ir bīstams darbs, un es nedrīkstu būt attiecībās.- Ko?
-Eiprila?-
-Viņa strādā tur, tādēļ par viņu neko nesaka.- Damians paraustīja plecus. Puisis pieliecās man tuvāk, es notrīsēju. -Un es nedrīkstu pat ar tevi atrasties kopā, jo es nespēju sevi kontrolēt.-
Es pieliecos un noskūpstīju viņu. Damians vāji iekoda manā lupā, un es ieelsoju viņa mutē. Puisis nopūtās un atrāvās.
-Un es sevi tik labi kontrolēju līdz tu vakar vienkārši atnāci, un tu gribēji mani. Es nespēju atteikt.- Nosarku.
-Es vienmēr gribēju tevi.-
-Es zinu.- Puisis pasmīnēja. Nobolīju acis. -Bet es nopietni. Mēs nedrīkstam nevienam neko teikt, un mēs nedrīkstam būt tuvi publikā.- Galvenais, ka es vispār varu būt ar viņu.
-Labi.-
-Eiprilas skatapunkts-
Es paliku ar Samuelu. Kādēļ Damians tā dara? Viņš zin, kas viņam draud, ja tiksies ar Anastasiju.
