Emets atveda mani mājās ar Damiana mašīnu. Pats Damians sēdēja mašīnas aizmugurē. Laikam gulēja.
-Paldies, ka atvedi. Parūpējies, lai vecāki savāc viņa atslēgas.- Paskatījos uz Emetu.
-Jā, protams.- Emets pasmaidīja. Viņš uzlika roku uz manas kājas. -Es atbraukšu vēlāk pie tevis.- Kāpēc viņam ir jābrauc? Izkāpu ārā no mašīnas, un Emets aizbrauca. Nopūtos. Iegāju iekšā mājā. Atspiedos pret durvīm. Es esmu tik ļoti visā sapinusies. Apsēdos uz grīdas.
-Damiana skatapunkts-
(No citiem skatapunkti būs ļoti reti, bet man šo to vajag pierakstīt arī no Damiana). Šis tāds īss skatapunkts.
Anastasija izkāpa ārā no mašīnas, un es piecēlos sēdus.
-Lūdzu, nelien pie viņas.- Emets ierunājās un paskatījās uz mani caur spoguli. Es vairs nejutos tik ļoti dzēris.
-Es esmu jau pārāk tuvu, lai nelīstu vēl tuvāk.- Pasmīnēju.
-Kā to saprast?- Emets apstājās pie manas mājas. -Es tiešām nevēlos viņu pazaudēt, un es viņai patīku. Viņa man atzinās mīlestībā.- Ko? Ko viņa izdarīja?
-Jā, jā, tu patīc viņai.- Iesmējos. -Tikai tad, kad es viņu drāzīšu, viņa kliegs manu vārdu un par tevi pat nedomās.-
-Damian, mēs sarunājām, ka tik tālu mēs neiesim.- Emets paskatījās uz mani.
-Es jau teicu, ka es esmu jau pārāk tuvu, lai nelīstu tālāk.- Pasmīnēju. Man Anastasija likās ļoti interesanta. -Kā arī Samuels atbalsta mani, nevis tevi.-
-Jūs abi iegāžat mani.- Viņš iesmejas. -Tādēļ es nevaru dabūt Anastasiju.-
-Tu nevari viņu dabūt, jo es esmu seksīgāks, un viņa grib mani. Tik vienkārši.- Paraustīju plecus.
-Tad jau redzēsim.- Emets pasmīnēja. Es viņu neciešu.
-Anastasijas skatapunkts-
Piecēlos no grīdas un paņēmu telefonu. Diez Emets jau aizveda Damianu? Uzspiedu Damiana numuru un sāku zvanīt. Gāju uz otro stāvu.
-Jā, lellīt?- Klausulē atskanēja Damiana balss. Pasmaidīju.
-Sveiks.- Noteicu. -Tu jau esi mājās?-
-Jā, esmu, ko tu vēlējies? Ko tu dari?- Dzirdēju, ka Damians apguļas gultā. Attaisīju rāvējslēdzēju savai kleitai.
-Tagad velku nost savu kleitu kā tu to vēlējies.- Sadzirdēju mazus smieklus otrā pusē.
-Vai sekss pa telefonu ir tas, ko tu vēlies panākt?- Damians ierunājās. Nosarku. -Bet es guļu bez krekla un domāju par tavām acīm, kamēr tavas lūpam bija ap manu locekli.- Nosarku vēl vairāk.
-Brauc pie manis!- Noteicu. Es vēlējos visu viņu.
-Es nevaru, mamma pievāca atslēgas.- Pareizi. Es teicu, lai to izdara. -Kā arī Emets tagad brauc pie tevis.-
-Kā tu to zini?- Apjuku.
-Viņš visu laiku man to met sejā.- Damians noteica. -Bet lai puika saka, ko grib, jo es zinu, kuru tu patiesi vēlies.-
-Damian...- Viņam ir taisnība. Es vēlos tikai viņu. Pie durvīm pieklauvēja. -Emets atbrauca.-
-Pazvani, kad vari, ja vēlies. Turpināsim mūsu sarunu.- Puisis nometa klausuli. Aiztaisīju savu kleitu un nogāju lejā. Attaisīju durvis.
-Sveika!- Emets pasmaidīja. Es viņam pasmaidīju pretī.
-Es nevēlējos tevi sāpināt.- Teicu, kad viņš ienāca iekšā.
