-Ko?- Manas acis izpletās. Nevar būt, ka Damians tikko tos vārdus izteica.
-Es nedrīkstēju tev to teikt. Es tagad visu izbojāju, es...- Es savas lūpas piespiedu pie viņa. Šķita, ka esmu eiforijā. Puisis šeit bija tikai pirmo dienu, un es jau metos atpakaļ šajā visā. Uzreiz. Es esmu nožēlojama. Man šķita, ka biju sev solījusi aizmirst viņu. Bet Damians man atzinās mīlestībā. Damians atrāvās no manis, un es savu pieru uzliku uz viņa. Nopūtos.
-Neko nesaki.- Klusi noteicu. Mana sirds tik ātri pukstēja. Es viņam neesmu to pateikusi pretī, bet vai tad manās acīs to redzēt nevar? Man to nevajadzēja izteikt skaļi. Attaisījās mājas durvis, un es atkāpos vienu soli atpakaļ.
-Dami!- Tur bija meitene, kura apmetās apkārt Damiana kaklam. Apjuku. Viņa paskatījās uz mani un iztiepa roku.
-Eiprila. Damiana meitene.- Ko? Nevar būt. Tā ir tā pati meitene, kura man jautāja telefona. Ironiski. Paskatījos uz puisi. Viņš bija nolaidis skatienu un viņa roka bija aptīta ap Eiprilas vidukli. Viņa nejoko.
-Anastasija.- Pasmaidīku. Satvēru meitenes rokas. Manis runāšana meiteni vispār neietekmēja. Viņa mani zin. Damians jau ir stāstījis par mani.
---
Paraudzījos apkārt. Damiana istaba. Es paliku pa nakti. Appētīju to. Nekas nebija mainījies. Piecēlos kājās un izgāju ārā. Tieši no blakus istabas izgāja arī Eiprila. Nopūtos. Meitene liekas jauka, es necentīšos kādu sāpināt. Es jau tā esmu pārāk daudz cilvēku sāpinājusi.
-Tu gulēji Damiana istabā?- Piekrītoši pakratīju galvu. Es biju aizmirsusi, ka viņš savā istabā nevienu nelaida. Tā ir vieta, kur puisis var patverties. Viņa ievilka elpu un pasmaidīja, pagriezās un nogāja uz pirmo stāvu. Es darīju to pašu. Iegāju virtuvē. Pats puisis sēdēja pie letes. -Dami, kur tev ir pretsāpju zāles?- Kas tā ir pa iesauku?
Pieliecos un atvēru vienu no plauktiem. Paņēmu paciņu un vienu tableti, tad plāksnīti ar tabletēm iedevu arī meitenei. Viņa pateicās. Ielēju sev ūdeni un noriju to. Pagriezos pret Damianu.
-Man izlādējās telefons. Es varu pazvanīt Gabrielai caur tavu?- Damians piekrītoši pakratīja galvu un izvilka no kabatas telefonu, padodot to man. Atspiedos pret leti un paņēmu puiša telefonu. Uzspiedu paroli un iegāju telefonā iekšā. Atradu draudzenes numuru.
-Ko tev vajag?- Gabrielas balss bija riebuma pilna.
-Te esmu es.- Iesmējos. -Atbrauc man pakaļ uz Damiana māju.- Aši nometu un atdevu viņam to atpakaļ. Gabrielai būs daudz jautājumu. Eiprila pieliecās un noskūpstīja Damianu. Novērsu skatienu. Ceru, ka viņa domā par to, ka manas lūpas arī ir bijušas pie viņa. Visas lūpas.
-Labi, es došos. Paldies, ka vakar izpalīdzēji.- Es pat nespēju paskatīties uz viņu. Gāju uz durvju pusi. Uzvilku apavus.
-Tu vari palikt, kamēr Gabriela atbrauks.- Noraidoši pakratīju galvu. Es nespēju te palikt. Damians satvēra mani aiz rokas.
-Atlaid mani.- Ieskatījos viņa acīs. -Es vēlos, lai tu mani palaid.- Es jutos tik nožēlojami, jo es atkal cerēju. Viņš man deva tādu iemeslu. Puisis man atzinās mīlestībā. Es neatceros daudz no vakara, un diemžēl es atceros to brīdi. Es izrāvu savu roku un izskrēju ārā. Damians skrēja man pakaļ.
-Anastasij, beidz tā uzvesties.- Damians iesaucās. Es izlikšos, ka neatceros. Es nespēju sadzīvot ar to, ka viņš zinās, ka es zinu. Viss būs vieglāk. Man ir vienkārši jāaizmirst un neviens necietīs. Pagriezos pret viņu.
-Ko tu šeit dari?- Pasmējos. -Tava meitene sēž iekšā, bet tu esi šeit. Kāpēc?-
-Tu zini kāpēc.- Vairs nezinu. Es it kā neatceros. Uztaisīju apjukušu seju. -Tu neatceries vakardienas sarunu?- Noraidoši pakratīju galvu.
