-Un tagad tu man stāstīsi pilnībā visu, kas notika.- Gabriela paskatījās uz mani, viņa uzsāka braukt.
-Mums ar Samuelu bija mūsu moments, un tad ieradās Damians. Zini, kā parasti.- Piesprādzējos. -Katru reizi, kad es cenšos kaut ko sākt no jauna, tur vienmēr ir Damians. Varbūt tas ir liktenis?-
-Zini, ko es tev teiktu...- Gabriela paskatījās uz mani. -Tev jābeidz pīties ar viņiem abiem.- Nopūtos. Es zināju, ka viņai ir taisnība, bet es nespēju. Vienkārši nespēju. Un es pati nesapratu kādēļ.
---
Ieejot skolā, es pamanīju Samuelu. Gāju pie viņa. Man ir jāatvainojas par visu.
-Man ir tiešām žēl par visu, kas notika vakar. Es jūtos slikti.- Sāku runāt.
-Tev ir žēl par visu?- Samuels pasmīnēja. Viņš uz mani nedusmojas. Pasmaidīju.
-Ne par visu.- Pienācu viņam tuvāk. -Tu zini par ko es runāju.-
-Es nebiju iepriekš arī labāks.- Puisis pieliecās un uzspieda skūpstu man uz lūpām. Pat skolā viņš nekaunās izrādīt savus nodomus uz mani. Pasmaidīju.
-Labi, davai izbeidziet.- Gabriela pienāca pie mums. Viņa pasita man pa plecu. -Man nepatīk skatīties uz to.- Apjuku. Kas Gabrielai notika? Kur palika draudzene, kas mani atbalsta.
-Mēs parunāsim.- Paņēmu meiteni aiz rokas un ievedu tukšā klasē. -Kas ir ar tevi?- Viņa apsēdās uz galda.
-Es ilgi to slēpu, bet man riebjas skatīties, ka tu katru dienu mainies te uz Samuelu, te uz Damianu. Tas ir neciešami.- Tas sāpēja. Bet varēja redzēt, ka meitene tur sevī asaras. -Tev reāli jāsāk izprast savu dzīvi, citādāk viss aiziet šķērsām, bet tu tāpat skriesi no viena uz otru.-
-Gabriel, tā nav izvēle, kas tev ir jādara. Man likās, ka draudzenes atbalsta viens otru vienmēr.- Paskatījos uz viņu.
-Man riebjas skatīties, ka mana labākā draudzene kļūst par mauku.- Tas iedzēla tieši sirdī. Es no malas izskatos kā mauka?
-Varbūt tad mums ir jābeidz būt par labākajām draudzenēm.- Klusi noteicu. Gabrielas acis izpletās, un meitene sāka raudāt. Ko man darīt? Viņa mani tik ļoti apvainoja. Pagriezos uz durvju pusi, satverot rokturi. Es nevaru tā vienkārši aiziet. Tā tomēr ir Gabriela. Piegāju pie viņas, un meitene uzlika galvu uz manām krūtīm. Papajāju viņas galvu.
-Piedod, es šodien runāju visu, ko domāju un nedomāju.- Viņa šņukstēja. Kas ar viņu notiek? -Ostins ar mani izšķīrās.- Nelietis.
-Kuš.- Nočukstēju. -Tu esi pelnījusi kādu labāku.-
-Viņi šodien kopā ar Damianu brauc prom.- Gabriela paskatījās uz mani. -Ostins pateica, ka viņam ir jāizvēdina galva par visu, jo viņš vairs nezinot, ko grib.-
-Uz kurieni viņi brauc?-
-Nezinu, bet abi izbrauc ap 11.- Gabriela nopūtās. -Tev ir jāpaspēj līdz 11. Mēs abas zinām, kuru tu izvēlētos starp Damianu un Samuelu.- Pasmaidīju. Pat Gabrielas smagajos brīžos viņa domā par mani.
---
Piebraucu pie viņa mājas, un tur viņš bija. Krāmēja koferi iekšā mašīnā. Varbūt man nevajadzētu tomēr pie viņa iet? Damians paskatījās uz mašīnas pusi, un es centos paslēpties. Ieslīgu dziļāk krēslā. Diez viņš mani ievēroja? Ļoti ceru, ka nē. Sasodīts, viņš zin kā izskatās mana tēva mašīna. Pie loga izskanēja klauvējieni. Cik tas ir neveikli. Piecēlos atpakaļ. Aiz loga bija Damians, kuru seju rotāja smīns. Nopūtos un attaisīju vaļā logu.
