Es skaidrīju apkārt pa māju. Es vēlējos, lai tā tiktu izrotāta. Damianam tā ideja nepatika, bet es viņā neklausījos. Jābūt gātam pozitīvismam un priekam šajā visā.
-Atnes man vēl uzlīmes!- Kliedzu pa visu māju. Nekādas atbildes. Meklēju Damianu. Viņš sēdēja dīvānā, šķiet, ka bija savās domās. Klusi pielavījos un apķēros viņam ap kaklu. Puisis noraustījās. Damians vāji pasmējās. -Par ko tu domā?- Uzspiedu buču uz vaiga.
-Nekas svarīgs.- Viņš mani satvēra aiz vidukļa un pavilka sev tuvāk, liekot man zaudēt līdzsvaru un pārmesties pāri dīvānam, bet viņš mani noturēja.
-Noteikti, ka svarīgs, ja pat tu mani nedzirdēji.- Damians nolika savu glāzi.
-Vēlies zināt par ko es domāju?- Viņa lūpās iezagās smīns.
-Ļoti.- Viņa rokas ieķērās manā pēcpusē. Puiša lūpas apņēma manējās, un es pasmaidīju.
-Es vēlos tevi izdrāzt, kamēr mēs esam divi vien mājās.- Nosarku. Viņš mani satvēra aiz kājās un pievilka sev tuvāk, man apguļoties gultā. Damians sniedza man skūpstus. Puiša roka palīda zem mana džempera, satverot manu krūti.
-Labrīt!- Lejā pa kāpnēm nonāca Eiprila. Salecāmies. Puisis ieklepojās. Apsēdos.
-Tu vēl neesi prom?- Damians paskatījās uz viņu. Paskatījos uz meiteni. Viņa bija tikko pamodusies.
-Es aizmirsu uzlikt modinātāju, bet zini fuck it. Samuelam būs sūdīgāk redzēt mani, nekā man viņu. Es esmu pelnījusi kaut vienus normālus Ziemassvētkus.- Meitene paraustīja plecus. Viņa sāka iet uz virtuves pusi. Es dažreiz vēlētos būt tik pašpārliecināta. -Jūs reāli izlietojām visu pienu. Idioti.- Kāda pamodās neapmierināta.
-Es izlīmēju jau ārpusē un sakarināju rotājumus.- Gabriela ienāca iekšā mājā. Pasmaidīju.
-Paldies.- Aizsūtīju viņai gaisa buču.
---
Es stāvēju uz krēsla un karināju rotājumus, kad atvērās mājas durvis. Pa tām ienāca Samuels.
-Tu nu gan ilgi brauci.- Ierunājos. Nokāpu no krēsla un gāju viņam tuvāk, uzsmaidīju.
-Sveika.- Samuels paraudzījās apkārt.
-Mūsu starpā viss ir labi, ja?- Centos noķert viņa acis.
-Jā, jā, protams. Eiprila ir šeit?- Viņš nepārliecināti jautāja. Piekrītoši pakratīju galvu. Samuels nopūtās un iesmējās. -Tā kuce gatavo manus mīļākos cepumus.-
Samuels nometa somas tur pat. Viņam vairāk interesēja Eiprila, tā bija vienmēr. Nopūtos. Kas ir tāds Eiprilā, kas nav manī? Nolaidu galvu. Es vienkārši biju apjukusi. Viņš teica, ka mīl mani, bet...tā nebija. Starp viņu un Eiprilu virmoja mīlestība. Traģiska, bet tur tā bija.
Sekoju Samuelam. Virtuvē visi bija. Eiprila izvilka no cepeškrāns pēdējo paplāti ar cepumiem un nolika tos.
-Lai izceptu kūku, man vajag aizskriet līdz veikalam.- Viņa pagriezās un ieraudzīja Samuelu, viņas smaids noplaka.
-Es varu tevi aizvest.- Samuels ierunājās.
-Es netaisos ar tevi kāpt vienā mašīnā.- Viņa pasmīnēja un apsēdās. Šķiet, ka kaut ko domāja.
-Damiana skatapunkts-
Anastasija pienāca man tuvāk un uzspieda skūpstu uz vaiga. Uzsmaidīju.
-Man aši ar viņiem jāparunā par viņu attiecībām, lai neizbojātu brīvdienas. Aiziesiet ar Gabrielu uz otro stāvu?- Paraudzījos uz viņu. Anastasija nopūtās un piekrita. Pēc brīža abas meitenes pazuda.
-Nokārtojat savas attiecības.-
-Es jau visu pateicu.- Viņa ar pirkstu notīrīja bļodas malu, kur bija cepumu mīkla un pirkstu pielika pie lūpām, skatoties uz Samuelu. Viņai tikai Samuelu pakaitināt.
-Es gan nē.- Samuels ierunājās. Eiprila piecēlās kājās.
-Izmantosi savu ultimātu "es tevi mīlu"?- Viņa iesmējās. Es dievinu dažreiz viņu. -Es jau tam esmu gājusi cauri.-
-Kāpēc tu nevari uzklausīt mani?-
-Jo es negribu.- Viņa jau sāka kliegt. -Es vienkārši gribu likt tev ciest tik ļoti, cik cietu es!- Samuels apklusa.
-Eipril..-
-Man nevajag tavu komfortu, galīgi nē.- Eiprila iesmējās. Viņa pacēla dūri un tā sasniedza Samuelu seju. Pasmīnēju. -To gan man vajadzēja.-
-Ceru, ka tev palika vieglāk.- Eiprila uzelpoja.
-Ļoti.- Eiprila nopūtās un paskatījās uz mani. -Man ir plāns. Samuels necenšas ar mani runāt, tad mēs ļoti labi pavadīsim brīvdienas.- Samuels iesmējās.
-Tu esi reāla egoiste, tu vispār nepadomā, kā tavas rīcības ietekmē mani.- Samuels sāka uz viņu kliegt.
-Es esmu egoiste? Tu padomāji toreiz, iedurot dunci, nevainīgas meitenes mugurā vairākas reizes? Nedomāju gan.- Iesmējos. -Mana visa dzīve izjuka tajā momentā, es vairākus mēnešus nogulēju slimnīcā, lai mani salabotu, es biju gandrīz palikusi par invalīdi.-
-Man ir vēl, kas jāsaka.- Ierunājos. Eiprila mani pārtrauca.
-Es nedrīkstu šo teikt, bet man pie vienas vietas. Pie manis atnāca Pablo. Man jau bija bail, ka es miršu pēc visām šīm mocībām, ko es izcietu, bet nē. Viņš man piedāvāja darbu un, lai mana atriebība pret tevi, liek man kustēties tālāk. Visu šo laiku tas mani arī ir motivējis.- Samuels apsēdās uz krēsla.
-Kādēļ tu šo nevarēji pateikt ātrāk?-
-Jo tu neesi pelnījis šo visu dzirdēt, tu neesi pelnījis pilnībā neko, tu esi pretīgs cilvēks.- Tas nu gan bija skarbi, bet es dievināju šo situāciju. Šis bija pārāk labi. Viņa beidzot sāk domāt ar smadzenēm.
-Es esmu mainījies, Eipril, mainījies.-
-Man nav iemeslu, lai tev ticētu.- Viņa pagriezās un gāja prom.
-Neej prom no manis!- Samuels sekoja meitenei un šķiet, ka savu strīdu viņi turpināja pagalmā. Izgāju ar roku caur matiem. Tomēr viņu problēmas bija tikai nieks.
-Kā arī Pablo jau sāk saprast, ka viss ir aizgājis ne tā. Es vēlos šīs brīvdienas pavadīt normāli, jo tās var būt vienīgās, kas man ir palikušas.- To es vēlējos viņiem abiem pateikt.
Uzsmaidīju, klusi čukstot, un pieliku pie lūpām glāzi.
Ļoti ilgi neko nebiju likusi, bet kaut kas mazs tapa.
