-Anastasijas skatapunkts-
-Sveika.- Eiprila pienāca pie manis. -Tu varētu pateikt, kur ir angļu valodas kabinets?- Piekrītoši pakratīju galvu.
-Nāc, es tev parādīšu.- Pasmaidīju. Sākām iet uz to. -Rekur ir.- Pēc mirkļa noteicu. Norādīju uz tām.
-Paldies.- Viņa attaisīja durvis. Caur spraugu ieraudzīju Damianu. Jauki. Pagriezos un sāku iet prom.
-Tev viss ir labi?- Samuels pienāca pie manis. Piekrītoši pakratīju galvu.
-Kāpēc lai nebūtu?- Es jutos slikti viņa klātbūtnē. Es vakar noskūpstīju Damianu.
-Jo Damians ir atgriezies. Es saprotu, ja jūties slikti par to.- Nopūtos. Es nezinu, ko es jutu. Es biju ļoti apjukusi.
-Viss ir kārtībā. Damianam tāpat ir meitene, tev nav par ko uztraukties.- Mēs apstājāmies. Samuels aptina rokas man apkārt.
-Kas viņa ir?- Paraudzījos uz angļu valodas klasi. Viņi tieši izgāja.
-Pats paskaties.- Samuels pagrieza galvu, es paskatījos uz viņu. Samuela sejas grimases automātiski mainījās. Viņi ar Eiprilu bija pazīstami. Paskatījos uz meiteni. Viņa bija ieraudzījusi manu puisi. Arī viņa bija mēma. Viņi bija ļoti labi pazīstami. Kas notiek? Paraudzījos uz Damianu. Puisis appētīja mani, tad nolaida skatienu. Es nesaprotu, kas notiek, bet man nebija viss šis vajadzīgs. Es vienkārši vēlējos pazust. Izspruku ārā no Samuela tvēriena un gāju prom.
-Anastasij!- Samuels mani sauca. Es nespēju tur palikt. Vienkārši nespēju. Man likās, ka nosmakšu. Puisis, kurš atzinās man mīlestībā un kuru mīlu, cenšas mani atgrūst. Viņa meitene izrādās ir tuva manam puisim. Un mans puisis acīmredzami nav ticis pāri viņai. Tik smieklīgi. Tāds teātris.
Izskrēju no skolas. Kur man iet? Iesēdos mašīnā un uzreiz izbraucu no skolas īpašuma. Man šodien vajag pazust no visiem. Es vēlējos vienkārši pazust. Gar maniem vaigiem krita asaras. Es solījos neraudāt vairs Damiana dēļ, bet es jau laužu kārtējo solījumu. Es esmu nožēlojama.
Attapos, kad izbraucu no pilsētas. Apstājos ceļa malā un uzelpoju. Sāku kliegt. Cerēju, ka tas palīdzēs. Es nedrīkstu tālu braukt. Gabriela un tēvs uztrauksies.
Pagriezos, lai brauktu atpakaļ uz pilsētu, bet vairs nenesos ar tādu ātrumu. Paskatījos spogulītī. Man sekoja. Laikam. Pagriezos pa kreisi, tā mašīna arī. Tad pa labi un atkal pa kreisi, tā arī. Šis man vēl bija vajadzīgs. Fantastiski. Atradu telefonu un sameklēju Damiana numuru. Uzspiedu to.
-Tu neatceries, ko es tev teicu?- Damiana balss izskanēja. -Anastasij, beidz man zvanīt.-
-Aizveries un paklausies manī, Damian.- Paskatījos spogulītī. -Man kāds seko.-
-Kur tu esi?- Damians bija satraukts.
-Es nezinu, tūlīt iebraukšu pilsētā.- Damians ievilka elpu. Kāpēc es nebiju uztraukusies? Šķiet, ka biju samierinājusies, ja kādreiz miršu.
-Brauc uz parka pusi. Es tur būšu.- Damians man nometa. Jauki. Ļoti jauki. Ievilku elpu. Man bija jāzvana Samuelam, kādēļ es pazvanīju Damianam? Nogriezos pa labi. Nedaudz ātrāk sāku braukt. Mašīna, kas man sekoja, ļoti cītīgi man sekoja.
Pēdējais pagrieziens uz parku. Nogriezos pa kreisi. Ieraudzīju Damiana mašīnu. Apstājos pie tās. Es nevēlējos kāpt ārā. Es pat neizslēdzu motoru. Mašīna, kas sekoja, turpināja braukt uz priekšu, bet vairāki vīrieši no tās uz mums skatījās. Damians attaisīja vaļā manas mašīnas durvis. Es izkāpu no mašīnas.
-Neuztraucies. Es viņus pazinu.- Damians noteica.
-Paldies, ka atbrauci. Man bija jāzvana Samuelam, bet es pazvanīju tev.- Paskatījos uz viņu. Damians novērsa skatienu un piekrītoši pakratīju galvu.
