Mēs sākām spēlēt. Kārts bija pie Damiana lūpām un es to skāru, sākot sūkt, tad to nodevu Emetam, kurš to nodeva tālāk. Tik ļoti saspringta spēle. Damians aplika roku man ap vidukli, pieraujot sev tuvāk. Man šķita, ka noģībšu tur pat uz vietas. Sekoja nākamais aplis, es devu jau atkal Emetam, bet kārts starp mums nokrita. Viņš nesūca, viņš to izdarīja speciāli. Kādēļ? Emets pieliecās un noskūpstīja mani. Es nejutu neko. Nē, es jutu, jo Emets arī bija izskatīgs, un viņš bija jauks, bet es nejutu tādas emocijas, kuras es jūtu pat tad, kad Damians man vienkārši stāv blakus.
-Ja mums bija vēl tie noteikumi, tad es tos lauzu, bet es to nenožēloju.- Emets ierunājās, kad paņēma kārti un nodeva to tālāk. Protams, kārtis krita un bija vēl vairākj skūpsti. Paskatījos uz Damianu. Redzēju viņa neapmierinātību. Kārts nonāca pie Damiana, centos to dabūt, bet puisis vienkārši to nopūta nost. Kas ar viņiem notiek? Damians pieliecās, satverot manu vaigu ar savu roku, un mani noskūpstīja, protams, ka es atbildēju. Es tik ļoti biju apsēsta ar šo puisi, ka nespēju neko izdarīt. Puisis atrāvās no manis un pasniedza man kārti. Paskatījos viņa acīs, bet Damians raudzījās uz Emetu. Es nevēlos, lai viņi abi mani izmanto savu neskaidrību dēļ. Nodevu kārti Emetam, šoreiz viņš to nenometa. Iekārtojos Damiana klēpī.
-Nekusties, lellīt. Ne tagad.- Damians pieliecās pie manis. Sastingu. Kādēļ es nevaru kustēties? Sajutu kādēļ. Damiana loceklis bija uzbriedis. Vai tas bija manis dēļ? -Sasodīts.-
Kad kārts bija pie meitenes, kura sēž blakus Damianam, viņa nometa kārti. Kuce. Meitene piecēlās un pienāca pie Damiana, viņu noskūpstot. Pēc mirkļa es viņa locekli vairs nejutu. Tas skūpsts viņam nepatika. Damians sāka sūkt, es pieliku savas lūpas pie kārts. Ko man darīt? Centos izdarīt tā, lai izskatās, ka es nejauši nometu. Damians ieskatījās manās acīs. Šoreiz es biju tā, kas pieliecās un noskūpstīja viņu.
-Tev iepatikās, lellīt?- Damians pieliecās pie manas auss. Nosarku un neko neatbildēju. Paņēmu kārti. Emets to nometa. Nopietni? Es uz viņu nedusmojos, jo mums bija gandrīz skūpsti Grieķijā, bet es nekad neatļāvos. Es devu Emetam veltas cerības.
-Es arī vēlos tavu skūpstu.- Viņš to noteica un noskūpstīja mani. Atrāvos un nopūtos. Man bija skūpsts ar Damianu, puisi, kurš man patīk jau ļoti ilgi, un ar Emetu, puisi, kuru es centos izmantot, lai aizmirstu Damianu.
-Es gribu iet iedzert.- Pagriezos pret Damianu. Viņš norādīja ar roku, lai ceļos.
Mēs devāmies pie alkahola. Damians man uztaisīja kaut kādu kokteili, man bija reāli vienalga, ko dzert. Izdzēru uzreiz gandrīz vienā rāvienā.
-Man nepatīk tas Emets.- Damians paskatījās uz mani un sniedza man jau nākamo dzērienu.
-Tev neviens nepatīk.- Iesitu viņam pa plecu.
-Es patīku pats sev.- Damians pasmīnēja. Atkal izdzēru visu glāzi. Apsēdos pie galda. Viņš jau sniedza nākamo. Man liekas šādus es izdzēru kādus piecus jau.
-Tu mani vēlies piedzirdīt?- Iesmējos. Padzēros malku.
-Tu pati vēlējies iedzert. Labāk, lai tu piedzeries, kad es esmu, nevis kad neesmu.- Taisnība. Pie mums pienāca Emets un Samuels.
-Vai es varu ar tevi padejot?- Emets paskatījās uz mani. Paraudzījos uz Damianu.
-Viņa neies.-
-Neatbildi meitenes vietā. Viņai arī ir vārds, ko darīt pašai.- Samuels pasmīnēja.
-Kurš to būtu teicis.- Damians atcērta.
-Lai Anastasija iet padejot. Tu zini, ka mums ir jāparunā.- Samuels cieši skatījās uz Damianu. Kādēļ Emets vispār palīdz tam idiotam?
