Gāju ātrā solī uz skolu. Es jau tā kavēju matemātiku desmit minūtes. Biju aizmirsusi ieslēgt modinātāju, tēvs mani arī nepamodināja. Dažreiz es mēdzu sevi ienīst.
-Sasodīts!- Paslīdēju dubļos. Par labu man, es neiekritu tajos. Ievilku dziļu elpu un turpināju ceļu. Tūlīt jau būšu klāt. Nonācu skolas teritorijā un burtiski ieskrēju skolā. Man riebās kavēt. Es arī parasti nekavēju. Nonācu līdz matemātikas kabinetam. Satvēru kabineta rokturi un attaisīju vaļā durvis.
-Atvainojos, ka nokavēju.- Klasesbiedru skatieni pievērsās man.
-Viss ir kārtībā, Anastasij. Klusiņām apsēdies savā vietā.- Skolotāja man uzsmaidīja. Ievilku elpu un apsēdos savā vietā. Es sēdēju viena. Cik labi, ka man padevās šis priekšmets. Atslīgu krēslā. Es biju piekususi.
Pārējo stundas daļu nosēdēju un virpināju savu matu šķipsnu. Pārsvarā visi norunāja par mājasdarbu, kuru lielākā klases daļa nesaprata. Es pa brīžiem kaut ko piebalsoju klāt, jo biju to izpildījusi. Noskanēja zvans, un visi savācās. Izgāju no klases un sagaidīju Gabrielu. Meitene runāja ar Zoju un aiz viņām gāja Damians, kuru es nevēlējos satikt.
-Sveika!- Viņa metās apskāvienā. -Kāpēc nokavēji?-
-Aizgulējos.- Atlaidu meiteni un uzreiz iesāku iet uz bioloģijas kabinetu. Meitene man sekoja. Es centos vienkārši ignorēt Damianu. Es tik ļoti viņu nevēlējos redzēt pēc vakardienas. Iegājām bioloģijas kabinetā un apsēdos savā vietā. Kamēr ņēmu ārā vajadzīgos piederumus, man blakus kāds apsēdās. Apjuku, pagriežot galvu. Damians.
-Tev ir jāiet sēdēt savā vietā. Šī ir mana vieta.- Nobolīju acis. Man bija apnicis viņš un viņa spēlītes.
-Tu sēdi tur, šis sols ir brīvs.- Viņš paraustīja plecus. Vēlējos kaut ko teikt, bet skolotāja iegāja klasē. Ievilku dziļu elpu.
Stunda gāja mierīgi kādas pirmās divdesmit minūtes. Skolotāja stāstīja par humolāro regulāciju. Šai skolotājai bija vienalga, vai skolēni klausās viņu, vai nē. Ja vēlēsies, tad klausīsies. Viņai galvenais bija vienkārši pasniegt stundu.
-Anastasij?- Uz mani paraudzījās Damians. Viņš ar pirkstiem satina manu matu šķipsnu. -Tu jau nedusmojies par vakardienu, vai ne?- Noraidoši pakratīju galvu.
-Šis būs nākamajā pārbaudes darbā...- Skolotāja ierunājās, un es centos jau atkal pievērsties saviem pierakstiem līdz Damians atkal sāka runāt.
-Kāpēc lai tu dusmotos? Man drošvien nav taisnība, jo es tevi nepazīstu.- Damians uzlika savu roku uz manas kājas. Es uz to paskatījos. Ko viņš dara? -Varbūt tomēr tu esi tāda pati mauka kā visas skolas meitenes?-
-Novāc savu roku!- Caur zobiem nočukstēju. Centos vienkārši to ignorēt. Tā ir tikai roka uz manas kājas. Damiana roka. Kas tur tāds?
-Kāpēc? Tev jau nav bail, ka es tev pieskaršos, vai ne?- Damians pavilka savu roku tuvāk man un nedaudz iegrābās manā kājā. Ievilku elpu. Es neļaušu viņam sevi pazemot. Paņēmu puiša roku un to novācu no savas kājas, ignorējot viņu atlikušo stundu.
---
Bija pusdienas, es un Gabriela sēdējām divatā. Ievilku dziļu elpu.
-Kas Damianam šodien notiek?- Gabriela paraudzījās uz mani. Nobolīju acis. Es tik ļoti to puisi necietu.
-Vakar sanāca strīds, šodien viņš neliek mani mierā.- Meitene iesmējās.
-Izklausās pēc Damiana.- Tā bija taisnība. Damianam patika spēlēties ar cilvēkiem, ar viņu jūtām. Piekrītoši pakratīju galvu. Tik tiešām nebija melots.
-Sveikas, meitenes!- Ap Gabrielas kaklu aptinās Ostina rokas. Vai notiek kaut kas tāds, ko es nezinu? Ostins nebija viens. Viņš nekad nav viens, tāpat kā Damians. Divi labākie draugi, kuri vienmēr ir kopā.
-Sveiki arī jums!- Gabriela pasmaidīja un saķēra Ostina rokas, tās atraišot vaļā. Es meitenei šo atgādināšu. Uzsmaidīju pretī Ostinam. Uz Damianu es pat nevēlējos skatīties. Ostins apsēdās blakus Gabrielai un šķiet, ka meitene aplauka. Tas ir smieklīgi. Kā es šo nevarēju neievērot?
-Jūs nemākat slēpt attiecības, draugi.- Ierunājos, skatoties abu sejās. Gabriela samulsa. -Cik ilgi jau?-
-Trīs mēneši.- Ostins ierunājās. Parādīju viņiem vidējo pirkstu.
-Tas par to, ka man neko neteicāt.- Pasmaidīju.
-Negribat kaut kur aizlaist?- Damians pēkšņi ierunājās.
-Mums vēl ir bioloģija.- Ar roku izgāju caur matiem. Man riebās izlaist stundas.
-Visiem ir pohuj uz bioloģiju.- Cik ļoti es viņu necietu.
-Nu, davai, Ann. Izlaižam.- Gabriela paraudzījās uz mani. Man bija divas iespējas. Izlaist stundu, un tad es atraušos no tēta vai palikt skolā un gandrīz aizmigt bioloģijas stundā. Ievilku elpu.
-Labi.- Pēc jauniešu sejām nelikās, ka viņi ticēja maniem vārdiem. -Ejam tagad?-
---
Mēs jau braucām mašīnā. Blakus man sēdēja Zoja un Gabriela. Damians un Ostins sēdēja mašīnas priekšējos sēdekļos.
Damians apstādināja mašīnu. Atsprādzējos un izkāpu no mašīnas. Mēs bijām atbraukuši uz klubu. Fantastiski.
-Mēs vai tad tiksim te iekšā?- Gabrielai pat vēl nebija 18.
-Mums ir sava māksla.- Damians pasmīnēja. Piegājām pie ieejas.
-Dokumentus.- Vīrietis, kas stāvēja pie durvīm, ierunājās. Zoja piegāja pie viņa un kaut ko iečukstēja ausī. Kad meitene atkāpās, vīrietis atvēra mums durvis, un mēs iegājām iekšā.
-Ko tu viņam pateici?- Paskatījos uz meiteni.
-Piesolīju viņam vētrainu nakti.- Zoja iesmējās un pazuda pūlī. Te smirdēja pēc alkohola. Cilvēki grozījas viens ap otru. Noteikti, ka lielākā daļa no viņiem bija svešinieki. Nekad neesmu sapratusi tāda veida izklaides.
---
Atminos, ka teicu, ka neesmu sapratusi tāda veida izklaides, bet, kad mans prāts ir miglains, man nav pretenziju. Caur salmiņu padzēros "Casamigos Blanco". Noliku dzērienu uz galda atpakaļ un piecēlos kājās. Jutu, kā man apreibst galva, bet es centos to ignorēt. Sāku iet, ja to varētu nosaukt par iešanu, uz telpas vidu, kur visi dejoja. Ceļā uz turieni es tiku satvērta aiz rokas un pavilkta.
-Tu noteikti, ka neiesi dejot pie citiem cilvēkiem.- Damians stāvēja manā priekšā. Viņš izskatījās labi šajās gaismās. Puisis bija sasvīdis. Viņa melnie mati sviedru dēļ lipa pie pieres, bet tas lika viņam izskatīties ļoti labi. Damians sāka vest mani uz izejas pusi, un es nevarēju pretoties. Es biju daudz vājāka par viņu fiziskā ziņā.
Izgājām ārā no kluba. Viņš mani veda uz mašīnu.
-Atlaid mani!- Rāvos ārā. Puisis apstājās un paraudzījās uz mani. -Atlaid mani!- Atkārtoju un iesitu puisim pa krūtīm. Viņš satvēra manu roku un to atvairīja, satverot ar otru roku manu kaklu. Es pacēlu nedaudz galvu, lai viņa satvēriens neliktos tik sāpīgs. Ko viņš iedomājas?
-Nekad ar mani tā nerunā, Anastasij!- Viņš pievilka mani sev tuvāk, vēljoprojām turot aiz kakla. -Saprati?- Viņa tumšās acis raudzījās manās, ik pa reizei nopētot manu seju. Piekrītoši pakratīju galvu.
-Atlaid mani...- Ierunājos. Viņa satvēriens kļuva nedaudz spēcīgāks. Es sagrābu viņa roku, lai to norautu, jo man jau trūka elpa. Puisis, atlaižot manu kaklu, pagrūda mani attālāk no sevis. Tvēru pēc gaisa.
-Kāp mašīnā! Tavs tēvs tevi gaida mājās.- Mans tēvs? Man būs tādi sūdi. Sāpošais kakls vairs nešķita tik svarīgs. Damians atvēra mašīnas durvis un iekāpa tajā iekšā, iedarbinot to. Neceļot vairs nekādas pretenzijas, es iesēdos mašīnā.
yes, beidzot jauna daļa. man bija problēmas ar veselību no janvāra...tagad viss ir uzlabojies, un man ir parādījusies vēlme arī kaut ko parakstīt.
-K.
