-Autores skatapunkts-
Damians skrēja un meklēja viņu. Sasodīts, viņš nedrīkstēja viņu pazaudēt. Vismaz ne tā. Viņš izdzirdēja kustību kreisajā pusē un sāka skriet. Tas bija visdrošākais, ko darīt tajā situācijā.
-Damian, izbeidz!- Eiprila aizmugurē kliedza. Viņa zināja, ka šis nebeigsies ar neko labu. Tomēr puisis turpināja Anastasiju meklēt.
Eiprila pēkšņi pagriezās un satvēra Samuela roku, kuras rokās atradās duncis. Meitene sarkastiski iesmējās.
-Redzi, man tomēr bija taisnība. Tu atkal vēlējies to izdarīt.- Eiprila saspieda viņa roku, ka pats nazis nokrita uz grīdas. Viņa paņēma to nazi, bet Samuels ar kāju iesita meitenei pa seju, viņai atkrītot atpakaļ.
-Man nebija izvēles.- Puisis ierunājās un uzsēdās uz meitenes vidukļa. Viņš paņēma nazi un pētīja meiteni. Puisis ar to pietiekami vāji, lai neiegrieztu nevienā vēnā, novilka pa meitenes vēderu. Viņas mugura saliecās.
-Es tak teicu, ka tevi šis uzbudina. Nodarīt man sāpes.- Eiprila caur sakosties zobiem teica. Viņa ar kāju iesita puisim pa muguru, viņam zaudējot līdzsvaru. Meitene pārņēma vadību un piecēlās kājās.
-Kāpēc tu katrā situācijā esi nodevējs?- Eiprila satvēra viņa roku, kur bija nazis, un iedūra Samuelu vēderā un turēja.
Samuels saliecās sāpēs. Eiprila papliķēja viņam pa muguru. Puisim sāpēja. Gan sirdsāpes, gan fizikas sāpes, bet viņam bija viss šis jādara, jo tēvs Samuelam to spieda darīt.
Eiprila izvilka nazi un iedūra to vēlreiz.
-Piedod.- Viņa nočukstēja. Meitene tad pagriezās un skrēja, lai atrastu Damianu.
Damians skatījās aiz katra stūra un krūma. Kur pie velna pazuda Anastasija? Viņa nav mirusi, noteikti, ka nav. Viņš to zinātu. Viņš centās klausīties un izdzirdēja tieši to, ko viņam vajadzēja. Puisis skrēja uz to pusi. Viņš izvilka ieroci, ieraudzīdams Anastasiju un vīrieti. Viņš viņu turēja un meitene raudāja. Damians uzsmaidīja, ieraugot viņu dzīvu.
Puisis pacēla roku un nomērķēja, uzreiz izšaujot un nogalinot vīrieti. Viņš nokrita, un Anastasija klusi iekliedzās. Viņa paskatījās uz mani. Anastasijai bija bail.
-Anastasijas skatapunkts-
Damians man lika pietupties.
-Lūdzu, sēdi šeit un neej ārā.- Puisis uzspieda skūpstu man uz pieres. Un pasniedza man savu ieroci. -Tu esi redzējusi pietiekami daudz filmas, lai zinātu vismaz kā viņu izmantot.-
Kas notiek? Es tiešām nesaprotu. Viņš paņēma ieroci, kas bija mirušajam vīrietim blakus. Notrīsēju. Damians tikko nogalināja viņu. Puisis piecēlās.
-Damian!- Viņš paskatījās uz mani, es uzspiedu skūpstu uz viņa lūpām. Ja nu tas ir pēdējais? Puisis aizskrēja. Izskanēja daudz šāvienu. Es trīcēju. Man bija bail. Ja nu kāds mani atradīs, ja nu kāds vēl nomirs?
Kāds man pieskārās plecam un es vēlējos kliegt, bet man muti aiztaisīja ciet. Tā bija Eiprila.
-Kas notiek?- Klusi jautāju.
-Damiana ienaidnieki, arī mani tagad sanāk.- Viņa īsi atbildēja un paraudzījās augšup. Eiprila necentās man kaut ko vismaz paskaidrot. -Kur pie velna viņš palika?-
-Damianam būs viss labi?- Eiprila pasmaidīja.
-Damianam vienmēr paveicas. Viņš vienmēr skrien.- Nopūtos.
Eiprila izšāva, bet trāpīja kokā. Meitene bija sašutusi. Viņa vēl ne reizi netrāpīja Damianam, tā nekad nav noticis. Abi šāja ar peintbola bumbiņām, trenējās. Viņa sadzirdēja, ka kaut kur kāds zars nokrašķ. Meitene pagriezās un izšāva, bet Damians tur vairs nebija.
