-Pēc divām nedēļām-
(Es esmu nedaudz izsīkusi no idejām, ko rakstīt, kad viņi nav kopā...)
Iegāju iekšā skolā. Man riebās te atrasties. Skapīši, klases man atgādināja par Damianu. Par to kāds mēsls viņš ir. Man viņš pietrūka, bet es biju pieradusi dzīvot bez viņa. Dzīvot kā agrāk. Pievērsu skatienu savām botēm, bet uzreiz pacēlu galvu, saprotot, ka varu ieskriet cilvēkos. Kāds satvēra manu roku. Gabriela.
-Labrīt!- Pasmaidīju. -Pirmās ir matemātikas.- Saprotoši pakratīju galvu.
-Aizbrauksim šodien uz klubu?- Es ļoti vēlējos kārtīgi iztrakoties. To biju darījusi katru trešo dienu pēdējo mēnesi.
-Ir pirmdiena.- Gabriela iesmējās. Paraustīju plecus un paraudzījos apkārt. Man bija vienalga, ka bija tikai pirmdiena. Daudzi raidīja man skatienus. Kaut kas nebija tā kā parasti. Apjuku.
-Neaiziesim rīt vienkārši uz skolu.- Turpināju iet tālāk līdz nonācu līdz savam skapītim. Jā, man sāka būt vienalga, vai bastoju vai nē.
Atvēru to, paņēmu matemātikas grāmatu un kladi. Iemetu tās somā. Gabrielas skatiens pievērsās kaut kam man aiz muguras. Viņas acis uzreiz pievērsās man. Pēc meitenes skatiena nopratu, ka viņa kaut ko domāja. Mana sirds pamira. Nevarēja būt. Tas nevarēja notikt. Tikai ne tad, kad biju it kā sakārtojusi savu dzīvi.
-Neskaties uz to pusi.- Viņa klusi izdvesa.
-Viņš ir tur?- Izmisumu manā sejā noteikti, ka varēja manīt. Gabriela piekrītoši pakratīja galvu. Uzreiz atspiedos ar roku pret skapīšiem. Sasodīts! Kāpēc viņam bija jāatgriežas? Viņš nedrīkstēja tā vienkārši atgriezties. Es nebiju sagatavojusies tam. Es biju iesākusi atkal dzīvot. Bez viņa. Ievilku dziļu elpu. To es arī turpināšu darīt.
Aizcērtu skapīti un pagriezos. Damians raudzījās uz mani. Kāpēc es nepaklausīju Gabrielu un paskatījos? Centos izlikties, ka mani tas neuztrauc. Pagriezos un uzsāku iet uz matemātikas kabinetu. Es varēšu to. Es varēšu nepievērst Damianam uzmanību. Viņš man vairs nav pilnībā nekas. Es tiešām centīšos. Gabriela man sekoja. Satvēru matemātikas grāmatu ciešāk. Jau pēc mirkļa ap manu vidukli aptinās roka.
-Sveika!- Samuels pieliecās, lai noskūpstītu mani.
-Opā, sveiks!- Pasmaidīju. Mēs apstājāmies. Pastiepos augšup un uzspiedu savas lūpas un viņa. Man izlikties, ka neesmu redzējusi Damianu? Vai arī izrunāt ar Samuelu to? Samuels zin, ka viņš ir atpakaļ? Ko man darīt?
---
Apsēdos otrā krēslā aiz skolotājas galda. Kopš Damians aizbrauca, es sāku uzlabot savas mācībam un sāku palīdzēt ķīmijas skolotājam konsultācijās. Tā tomēr man ir pieredze nākamiem gadiem. Te jau bija viens cilvēks Braiss. Katru nedēļu viņš te ir. Nolaidu skatienu lejup. Pievērsos savam telefonam. Klases durvis atvērās un atskanēja skolotāja smiekli.
-Protams, labi, ej sēdies.- Nu, viņš nāca uz manu pusi. Paskatījos augšup. Skolotājs Geralds nāca pie manis ar smaidu sejā. Pasmaidīju. Paskatījos apkārt. Mana sirds pamira. Damians. Starp sešiem cilvēkiem, kas te atradās, bija arī Damians. Piecēlos kājās un atspiedos pret galdu. Tāpat kā skolotājs. Daudz ko var aizņemt cilvēks, kad ilgi atrodas ar kādu. Geralds paskatījās uz mani. -Kur ir Samuels? Viņam arī te būtu jābūt. Pazvanīsi?-
Piekrītoši pakratīju galvu. Izvilku telefonu un uzspiedu puiša numuru. Centos viņu sazvanīt, bet durvis tieši attaisījās, un viņš ienāca iekšā. Pasmaidīju.
-Es tevi gaidīju.- Geralds sarokojās ar Samuelu.
-Nekad jūs nepametīšu.- Samuels pasmīnēja.
