Attaisīju vaļa skolas durvis un iesoļoju tajā iekšā. Gāju uz savu skapīti. Zinu, ka tur biju aizmirsusi lietas no pagājušā gada un to man vajadzētu kaut kad sakārtot. Nopūtos un, uzspiežot kodu, attaisīju to vaļā.
-Tātad man ir koncerta biļetes.- Pievērsu savu skatienu draudzenei, kura man atradās blakus. Gabrielas rokās bija divas biļetes, un pati meitene plaši smaidīja. Skapītī ieliku savu ūdens pudeli un aizcērtu to ciet, paskatoties uz viņu.
-Datums?- Pasmaidīju, ieraugot sev zināmo mūziķi. Harijs Stails. Viņš man bija palīdzējis daudz kam tikt cauri un tas, ka meitene bija dabūjusi biļetes mani ļoti iepriecināja.
-Tieši pēc trīs nedēļām. Divdesmit trešais septembris.- Viņa jau zināja, ka piekritīšu. Es nevarēju nepiekrist. Piekrītoši pakratīju galvu. -Mēs neiesim vienas, bet tas nemaina faktu, ka tas būs pats labākais vakars mūsu dzīvē.-
Apjuku, dzirdot vārdus 'mēs neiesim vienas'. Šķiet, ka draudzene ieraudzīja manu apjukušo seju.
-Mani vecāki dabūja vairākas biļetes. Ar mums vēl būs Zoja, Ostins un Damians.- Nopūtos, izdzirdot 'populāro' vārdus. Gabriela bija pazīstama mūsu skolā. Meitene mācījās labi, bet tajā pašā laikā bija aktīva skolas pulciņos, kas padarīja viņu sabiedrisku. Es bieži biju apdomājusi mūsu draudzību. Mēs bijām tik dažādas. Pie vainas noteikti bija mūsu vecāku senā draudzība, savādāk man Gabriela liktos augstprātīga, bet es viņai gaužām garlaicīga. Viņa biļetes ielika atpakaļ somā. Satvēru draudzeni aiz rokas un pavilku viņu, lai meitene ietu ātrāk.
---
-Dzirdēju, ka tev ir biļetes mums.- Tieši Gabrielai blakus apsēdās Zoja. Nopūtos un pabīdījos nedaudz nostāk. Blakus Zojai grozījās arī citas meitenes, kuras es nepazinu. Man arī bija gluži vienalga par viņām.
-Jā!- Draudzene pasmaidīja, un biļetes izvilka no somas. Paraudzījos uz Zoju. Es zināju, ka viņa izmantoja Gabrielu, bet pati meitene to nespēja redzēt. Viņa bija pārāk naiva, bet kurš nu būtu runājis. Uzspiedu uz dakšiņas kartupeli un novērsu skatienu. Apēdu to. -Tu iedosi arī biļetes Damianam un Ostinam?-
-Ko mums vajag iedot?- Ostins stāvēja man aiz muguras. Viņš te nebija ieradies viens. Te bija nu jau sapulcējušies visi, kuriem bija koncerta biļetes.
-Varbūt viņas beidzot vēlas nolaist.- Damiana rokas aizceļoja pār Zojas ķermeni un tās palika pie meitenes dibena. -Man nav pretenziju.-
-Atšujies!- Meitene viņam iesita. Zoja vienmēr ir zinājusi savu vērtību. Viņa aizlika matu šķipsnu aiz auss un neapmierināti nopūtās. Damians nobolīja acis.
-Cik neinteresanti!- Zoja puisim parādīja vidējo pirkstu un plaši pasmaidīja. Es te jutos tik neveikli. Man nekad nebija patikusi viņu kompānija. Viņu joki un intereses atšķīrās no manām. Satvēru paplāti un piecēlos. Viņu skatieni pievērsās man. Pasmaidīju uz Gabrielas pusi.
-Tiksimies pie skapīšiem.-
---
Bija jau pagājušas desmit minūtes, kopš biju aizgājusi. Mans skapītis bija vaļā, un es tajā raudzījos. Es pat nezināju, ko es meklēju. Saprotot, ka man tomēr neko nevajag, aizcērtu to ciet. Sabijos, kad uz mana vidukļa tika uzliktas rokas, un es tiku apgriezta pret cilvēku, kura rokas vienkārši nespēja sevi savaldīt. Uzreiz novācu Damiana rokas nost no sevis.
-Ko tev vajag?- Viņa acis cieši raudzījās manās un šķita, ka es izkusīšu. Novērsu skatienu un sakrustoju rokas. Damians pasmīnēja. Viņš zināja, ka man bija kaut kādas jūtas pret viņu. Tas man bija jāmaina.
-Nepazūdi pēc pēdējās stundas. Es tevi aizvedīšu pie vecākiem.- Nopūtos, atceroties vecāku vakardienas sarunu. Man un Damianam vajadzēja aizbraukt pie viņiem uz darbu. Damians piesoļoja nedaudz tuvāk, un es atkāpos. Pirmo reizi puisis man atradās tik tuvu. Viņa melnās matu cirtas krita viņam pār seju, pīrsingi un tetovējumi papildināja viņa tēli. Viņa brūnās, tumšās acis mani spēja apstulbināt.
