Es jau minēju, lai stāstu lasa no 15+, vai ne? Tad lūdzu, ja esat mazāki...nelasat!
Pamodos. Man bija sūdīgi. Es visa biju sasvīdusi, man bija karsti. Istabā ienāca Emets. Es aizmirsu, ka viņš ir te. Viņš un Damians vienā mājā? Lūdzu nē. Es vakar biju ar Emetu randiņā, kļuvu par viņa meiteni, bet gandrīz pārgulēju ar Damianu. Nopūtos.
-Kā tu jūties?- Puisis apsēdās uz gultas malas.
-Drausmīgi.- Apgūlos ērtāk. Es vēlos vienkārši aizmigt.
-Piedod, ka tevi vakar uz turieni aizvedu.- Emets nopūtās.
-Es esmu pati vainīga, ka kaut ko lietoju. Es zināju, ka būs sekas.- Istabas durvis attaisījās.
-Anastasij, es tev atnesu tableti. Izdzer, paliks vieglāk.- Damians ierunājās.
-Pietiks man ar tām tabletēm.- Pasmējos.
-Es pastāstīju Emetam, kas vakar notika istabā.- Damians ierunājās. Ko? Nē. Viņš nevarēja pateikt, Emets būtu vairāk dusmojies. Viņš nebūtu tik mierīgs. -Kā tu izvēmies uz manām kurpēm.- Nopūtos. Idiots.
-Tas bija smieklīgi.- Emets iesmējās. Paņēmu no Damiana tableti un to izdzēru. Ieskatījos puiša acīs. Man ir jābeidz darīt to, ko es daru. Jābeidz. Man ir Emets. -Labi, man ir jābrauc. Tiksimies vakarā!- Puisis pieliecās un uzspieda skūpstu man uz lūpām.
-Es pavadīšu ciemiņu.- Kas notiek? Damians sekoja Emetam. Iekritu atpakaļ gultā. Ko man darīt? Es esmu pārkāpusi pāri līnijai, pašai sev. Tas, ko mēs vakar darījām ar Damianu pašā vakarā mājās, bija kļūda. Pēc mirkļa istabas durvis atkal atvērās.
-Ej prom, Damian!- Noteicu. Es nezināju, kā man justies. Tiešām nezināju.
-Mēs varam parunāt par vakardienu?- Viņš apsēdās uz gultas.
-Par to, kas notika ballītē vai manās mājās?- Es pat nespēju normāli pagulēt savā gultā. Kā viņš to varēja?
-Par abiem.- Damians nopūtās. Piecēlos sēdus.
-Tur nav ko runāt.- Sakrustoju rokas. Es jutos pretīga. -Es biju salietojusies. Ja es būtu normālā stāvoklī, nekas no tā nenotiktu.-
-Piedod.- Damians nopūtas. Vairs nevar paņemt neko atpakaļ.
-Tu izmantoji manu stāvokli, vai ne?- Pasmējos. -Tu neesi labāks par Samuelu, Damian.-
-Ko tu runā? Es arī biju salietojies, Anastasij.- Damians nedaudz saslējās. -Mēs ar Samuelu esam pilnībā dažādi cilvēki.- Ignorēju viņa teikto. Paskatījos uz logu.
-Bet kāpēc tu to izdarīji? Kāpēc?- Nopūtos.
-Tu mani pie sevis pievelc.- Apjuku. Viņš to tā saka, ka es viņam patīku?
-Labāk Damianam, ja mēs uz kādu brītiņu netiksimies, labi?- Paskatījos uz viņu.
-Kā tu vēlies.- Puisis nopūtās. Viņš piecēlās un aizgāja prom.
---
-Čau, Anastasij!- Pie manis pienāca meitene no ballītes. Viņu sauca Tīna. -Tu varbūt vēlēsies šodien pievienoties man un meitenēm pēc skolas? Kā arī pusdienās tu droši vari nākt pie mums.- Nopūtos. Man ir vajadzīgi jauni draugi.
-Davai, aiziet!- Pasmaidīju.
-Labi, tad tiekamies vēlāk!- Meitene pagriezās un aizgāja.
-Kopš kura laika tev ir parādījušies tik daudz draugu?- Iesmējos. Gabriela ir tik jauka.
