-Anastasijas skatapunkts-
Damiana telefons novibrēja. Es vēlējos to paņemt, bet puisis pasteidzās pirmais. Nopūtos. Kādēļ viņš tā uzvedas? Es nesaprotu. Patiešām nesaprotu.
Paskatījos uz viņu. Puisis uzsmaidīja un uzlika roku man uz kājas. Es nezināju uz kurieni mēs braucam. Nebija ne mazākās nojausmas, bet es Damianam uzticējos, lai gan pēdējās dienas viņš uzvedās dīvaini - brauca ik pa momentam prom, neko nesakot, neatbild vairākas stundas.
-Un mēs esam klāt.- Paskatījos apkārt. -Šī ir manas ģimenes vasarnīca. Un tā kā šie būs mūsu pirmie Ziemassvētki kopā, es vēlējos tos pavadīt ar tevi šeit.- Pasmaidīju.
-Ejam ātrāk iekšā!- Es biju sajūsmināta.
-Uzreiz brīdinu, ka būs vēl cilvēki!- Tas bija vēl labāk. Ziemassvētki draugu un ģimenes vidū. Paņēmu savu somu un izkāpu no mašīnas. Piegājām pie durvīm un Damians paraustīja durvis. Viņš izskatījās apjucis. -Dīvaini. Te nevienam nevajadzētu būt.-
Damians uzreiz izslējās stāvāk un gāja iekša. Es viņam līdzi. Tur sēdēja Eiprila dīvānā. Neizskatījās, ka meitenei bija labi. Damians speciāli nometa savu somu uz zemes, lai pievērstu meitenes skatienu. Viņas acis uzreiz pievērsās mums.
-Čau!- Eiprila pamāja. -Tu slikti slēp atslēgas.- Viņa tās paplivināja. Damians nopūtās.
-Ko tu šeit dari?- Puisis gāja dziļāk istabā. Es sekoju.
-Man nebija, kur palikt. Iedomājos par šo vietu, domāju, ka tev nebūs pretenziju izpalīdzēt draugam.- Eiprilas acis nostājās uz manis. -Draudzenei.-
Es apstulbu. Damians takš neizšķīrās ar viņu. Eiprila nezin par mani.
-Piedod, ka es tev nepateicu, ka braucam uz šejieni.- Es nevēlējos nekādus strīdus.
Viņa uzreiz izplūda smieklos. Apjuku.
-Nenes niekus!- Eiprila smējās. -Kamēr jūs mīcijāties, es drāzos ar Samuelu, tādēļ nevar teikt, ka esmu labāka.-
Paraudzījos uz Damianu. Viņa seja neko neizpauda. Viņš jau to zināja, kādēļ man neteica? Viņš tik daudz no manis slēpj, man tas ļoti nepatīk! Un Eiprila drāzās ar Samuelu? Nopietni?
-Te būs vēl cilvēki?- Eiprila paskatījās uz puisi. Viņš piekrītoši pakratīja galvu. Viņas acis izpletās. -Samuels?-
-Arī būs.- Damians nopūtās. -Viņš būs rīt no rīta.-
-Tā tad man līdz tam laikam ir jāpazūd.- Mēs ar puisi saskatijāmies. Kādēļ? Vai viņi ar Samuelu sastrīdējās? Kas notiek? Viņi abi zināja. To varēja redzēt. -Neko nejautājiet, mums ir pagātne, kura ir nepiedodama.-
-Tu pareizi izdarīji.- Damians ierunājās. Puisis uzspieda skūpstu uz meitenes galvas. Nolaidu skatienu un nopūtos. Eiprila pasmaidīja un piekrītoši pakratīja galvu.
-Es zinu.-
---
-Kas Samuelam ar Eiprilu bija?- Paskatījos uz Damianu.
-Viņš viņu ļoti smagi nodeva.- Tā bieži vien notiek.
-Tu runā tā it kā Samuels iedurtu viņai dunci mugurā.- Damians uz mani nopietni paskatījās, bet tad es izplūdu smieklos, viņam pasmaidot. -Samuels izskatās pēc tāda cilvēka, kas daudz slēptu. Nezinu, tas nav forši.- Cerēju, ka viņš sapratīs mājienu, jo viņš dara to pašu. Damians pasmaidīja un nolaida skatienu. Viņš saprata, bet neko lietas labā viņš noteikti, ka nedarīs. Es nejūtos labi, ja Damians nav atklāts ar mani, tomēr viņš zin visu par mani.
-Es gribēju ieiet dušā.- Damians piecēlās kājās un paņēma dvieli. Saprotoši pakratīju galvu. Viņš pienāca man tuvāk un pieliecās, noskūpstot mani. Piecēlos. Jāaiziet uz pirmo stāvu. Nokāpu lejup. Eiprila bija aizmigusi uz dīvāna. Nopūtos un paņēmu pledu no atvilktnes, piegāju pie Eiprilas un apsedzu viņu. Pasmaidīju. Sāku iet prom, bet sadzirdēju dīdīšanos. Paskatījos. Eiprilas acis bija jau vaļā.
