-Anastasijas skatapunkts-
Iekāpu duškabīnē. Es vēlējos ļoti nomazgāties pirms svētkiem. Ļāvu ūdenim pārņemt visu manu ķermeni. Attaisījās vannasistabas durvis, un es centos paslēpties, ieraugot Damianu. Uzsmaidīju.
-Ceru, ka tev nav pretenziju, ja piebiedrošos.- Viņš sāka izģērbties. Noraidoši pakratīju galvu.
-Man būs ļoti lielas pretenzijas.- Teicu, kad viņd man piebiedrojās dušā. Puisis iesmējās un palīda zem ūdens. Paņēmu šampūnu. Sāku mazgāt puiša matus. Viņš pieliecās un uzspieda skūpstu uz mana pleca. Uzsmaidīju.
---
Beidzot jau arī pienāca Ziemassvētku vakars, kad mēs viens otram dāvanas. Šī bija vislabākā daļa visos svētkus, redzēt, cik ļoti cilvēkiem patīk tavas dāvanas.
-Še.- Gabriela pasniedza man dāvanu. Pasmaidīju un sāku to vērt vaļā. Viņa iesmējās. Tā tad kaut kas ļoti tizls. Iekšā biji smieklīgs Ziemassvētku džemperis. Pasmējos.
-Paldies.- Pasniedzu dāvanu Eiprilai. Es viņu tik labi nepazinu un bija grūti izdomāt, ko meitenei dāvināt, bet kaut kā man tomēr radās ideja. Iekārtojos ērtāk Damiana rokās. Eiprila sāka vērt vaļā savu dāvanu. Viņa izskatījās sajūsmā. Tomēr šie bija viņas pirmie normālie Ziemassvētki. Meitene atvēra un tur bija fotoparāts. -Es zinu, ka tas nav īsti saistīts personīgi, jo es nezinu īsti, kas tev patīk un kas nē. Iedomājos, ka varbūt vari viņu lietot savos mīļākajos momentos un pēc laika iečekot, un atcerēties.-
-Liels paldies!- Eiprila ļoti plaši smaidīja un mani apskāva. -Mana kārta. Damians.-
Puisis pasniedzās pēc dāvanas un taisīja to vaļā. Paskatījos uz viņu. Eiprila bija viņam uzdāvinājusi nazi. Apjuku.
-Zinu, ka dīvaina dāvana, bet šitie ir tikai četri visā pasaulē, man nācās labi pameklēt.- Viņa uzsmaidīja. Tikai četri pasaulē? Un viņa to uzdāvināja Damianam. Nokāru galvu. Mana dāvana Damianam ar šo nav nekas.
Mēs ar Damianu bijām sarunājuši dāvanas pasniegt viens otram privāti.
Puisis uzspieda man skūpstu uz vaiga.
-Labākie Ziemassvētki.-
---
-Jaunais gads-
Uzliku salātus sev uz šķīvja un sāku tos ēst. Paskatījos uz Damianu. Puisis īsti neko nebija ēdis, nopūtos. Paņēmu uz dakšas salātus un centos pabarot puisi. Viņš pasmējās un atvēra muti, man atļaujot viņu pabarot.
Ieslēdzu televizoru. Tā, lai varētu sekot līdzi laikam. Trīs minūtes vēl. Nieka trīs minūtes. Damians piecēlās un paņēma šampānieša pudeli un sāka visiem liet glāzēs. Uzsmaidīju. Viņš apsēdās man atpakaļ blakus.
-3...-
-2...-
-1...-
Pieliecos tuvāk un noskūpstīju Damianu. Nopūtos. Mans Jaunā gada skūpsts. Atrāvāmies viens no otra. Padzēros.
-Sveicieni visiem Jaunajā gadā!- Gabriela pasmējās.
-Jaunā gada skūpstu?- Samuels pagriezās pret Eiprilu. Viņa iesmējās un pagriezās pret Gabrielu, uzspiežot skūpstu uz meitenes lūpām. Visu sejas bija šokā.
Eiprila atrāvās un iekārtojās dīvānā.
-Tev vienīgajam nebija.- Damians iesmējās. Samuels nobolīja acis.
Pie durvīm atskanēja klauvējieni. Apjuku. Mēs it kā nevienu negaidījām. Noliku šķīvi uz galda un piecēlos. Gāju uz to pusi. Attaisīju vaļā durvis. Tur stāvēja kāds vīrietis.
-Sveiki! Jūs kaut ko meklējat?- Uzsmaidīju.
-Priecīgu Jauno gadu!- Viņš noteica.
-Jums tāpat! Ko vēlaties?-
-Esmu Pablo, tu esi Anastasija, ja?- Piekrītoši pakratīju galvu. -Pasaki Damianam, ka meklēju viņu.-
-Damian, tevi meklē Pablo.- Iebļāvos pa māju. Samuels, Eiprila un Damians uzreiz salecās un piecēlās kājās.
-Atej no durvīm.- To arī darīju.
-Pat neaicināsiet mani uz kūciņu?- Pablo palūkojās uz jauniešiem. Kādēļ Damians man nekad nav stāstījis par šo Pablo? Viņi visi trīs vīrieti zin.
-Lūdzu, tikai ne šodien.- Damians nopūtās.
-To jau es dzirdu pēdējos divus mēnešus.- Pablo nobolīja acis. -Un ir Jaunais gads, vajag to iesākt bez parādiem.-
Pablo no kabatas izvilka ieroci. Notrīsēju. Viņš to pasniedza Damianam.
-Ja nevari atturēties no uzmanības novērsēja, nogalini to.- Pieturējos pie plauktiņa.
-Pablo, izbeidz...- Samuels ierunājās. Pablo iesoļoja iekšā mājā. Sāku atkāpties.
-Neskrien prom.- Es neklausījos, es centos lēnītēm iet uz aizmuguri.
-Anastasij, labāk apstājies.- Damians klusi noteica un ieskatījās manās acīs. Puisis stāvēja tur, skatoties uz mani ar žēlām acīm un turot ieroci. Šis bija viss tik dīvaini. Pablo pienāca pie manis un satvēra mani aiz zoda, mani pētot.
-Kas viņā tāds ir, ka jūs visi krītat viņas priekšā?- Vīrietis nobolīja acis. -Damian, tava kārta.-
-Nē.- Pablo paskatījās uz Damianu un iesmējās. Viņš piegāja pie viņa un satvēra delnu, paceļot puiša roku, lai ierocis tiku pavērsts pret mani. Centos neraudāt, bet man ļoti gribējās.
-Damian, aiziet. Tas nav tik grūti.- Atskanēja šāviens, un es aizvēru acis. Neko nesajutu. -Tu tik ļoti visu velc garumā.- Pablo satvēra ieroci un pienāca pie manis, tieši notēmējot pret mani. Atvēru savas acis un cieši skatījos viņa. Es zināju, ka tūlīt raudāšu, bet kāda jēga? Šis vīrietis nezin žēlumu. Redzēju kustību kreisajā pusē. Eiprilas kāja izspēra ieroci no viņa rokas.
-Skrien!- Viņa paskatījās uz mani. To es arī darīju, es skrēju prom.
-Autores skatapunkts-
Damians nezināja, ko darīt, kamēr Eiprila darbojās.
-Sīkā gnīda.- Pablo iesita viņai pa seju.
-Tēv, izbeidz.- Samuels noskatījās kā Eiprila nokrīt, bet viņš zināja, ka tūlīt viņa atgriezīsies.
-Ticiet man, šeit viņai bija drošāk nekā ārā.- Pablo iesmējās. Eiprila piecēlās. -Tā, lai es visu sajauktu vēl vairāk, tad ziniet to, ka visu šo plānu, izdomāja pats Samuels.-
Visi paskatījās uz viņu.
-Nodevējs.- Eiprila iesita viņam pļauku. Samuels zināja, ka ir pelnījis.
Izskanēja šāviens un Anastasijas kliedzieni.
Damiana acis izpletās šokā, un viņš uzreiz metās tur, kur bija Anastasija.
-Jūs visi pārāk labi sekojat plānam.- Pablo iesmējās.
Ļoti meh daļa, es vēlos šo ātrāk pabeigt un iesākt otro daļu šim.
