Zem ļaunās acs

2. Daļa

Iegājusi vannā es atslābu , aiztaisīju acis un ļāvu domām skraidīt pa manu prātu. Kādu laiku es pagulēju vannā patīkami siltajā ūdenī un, tad es nomazgājos , un izkāpu no tās. Es noslaucījos un uzvilku rozā halātu.
Izņēmu no skapīša fēnu un sāku žāvēt matus. Kad tos izžāvēju , es sataisīju matus nekārtīgā copē un aizgāju uz istabu pie skapja. Es to atvēru un izņēmu savu balto kreklu un gaiši zilas džinsenes. Saģērbusies es uzkrāsojos un izlaidu matus.
Es piegāju pie gūltas un paņēmu melnas naglenes. Uzvilkusi tās , es aigāju uz virtuvi. Tā bija liela. Es piegāju pie ledusskapja un izņēmu saldējumu-vaniļas. Mans mīļākais saldējums ir parastais vaniļas , bet tas nenozīmē ka citi man negaršo.
Es uzliku uz galda kasti ar saldējumu un paņēmu karoti. Kad to izdarīju , es apsēdos pie galda un sāku to ēst. Saldējums bija vēss un man tas bija vajadzīgs tieši vasaras rītā. Tagad ir vasara un ir nenormāli karsti , pat naktī.
Kamēr es domāju par to ziņu, virtuvē ienāca mamma. Viņa mani uzrunāja , bet es no sākuma viņu nesadzirdēju , jo biju ļoti aizdomājusies.
"Finija , tu mani dzirdi?"- jautāja mamma.
"A? Jā , es biju aizdomājusies."- ātri atbildēju
"Ko tik agri pamodies?"
"Ai , nezinu."- vienkārši atbildēju
Mamma bija paņēmusi karoti un arī sāka ēst saldējumu. Mēs sākām runāt par visādām tēmām , bet, tad mamma aizskāra man sāpīgu tēmu. Viņa ierunājās par manu bijušo.
"Mammu... Varam lūdzu neapspriest to tēmu?"- vēloties izvairīties no šīs tēmas, uzdevu šo jautājumu.
"Bet tu jau esi liela un man interesē kapēc tu izšķīries ar viņu. Tu man pirms diviem gadiem apsolīji pateikt , bet vēl joprojām neesi pateikusi."- mana mamma bija ļoti ziņkārīga un man tas nepatika viņā.
"Es vienkārši nevēlos par to runāt."
Mūsu sarunu pārtrauca zvans pie durvīm. Es aizgāju atvēru durvis un ieraudzīju Saniju. Viņa izskatījās uztraukta. Es uzreiz viņu ieaicināju iekša un mēs gājām uz manu istabu , paceļam nokliedzos mammai: "Atnāca Sanija un mēs būsim manā istabā!"
"Labi."
Mēs aizgājām uz manu istabu un apsēdāmies uz gultas. Es raudzījos Sanijas acīs un saskatīju bailes. Es vairs nevarēju skatīties viņā un uzdevu jautājumu.
"Kas notika?"- noraizējusies uzdevu jautājumu.
"Es... es... man... tie... nez..."- nesaprotami teica.
"Nomierinies , ieelpo , izelpo. Un tagad mierīgi saki, kas notika?"- centos nomierināt Saniju.
"... Pie manis bija atnācis kaut kāds vīrietis un piedraudēja..."- ar raustošu balsi teica Sanija.
"Ko viņš tev teica?"
"Viņš... viņš teica, ja aiziešu uz to tikšanos un piekritīšu , tad viņš mani un tevi , un ..."
"Nomierinies , nekas tāds nenotiks. Ko viņš domāja ar piekrišanu?"
"Es nezinu."
"Labi... izdomāsim ko darīt... Iespējams tu neiesi uz to tikšanos , bet es aiziešu viena pati..."- Sanija neļāva man pabeigt teikto
"Bet es tevi nevaru laist uz nezināmu tikšanos vienu pašu."
"Es neiešu viena. Mēs pierunāsim kādu puisi nākt līdzi."- mierināju Saniju
Mēs sākām domāt , kuram varētu paprasīt. Mēs baigi ilgi domājām , jo mēs atmetām daudzus puišus no Sanijas klases un mums pazīstamus. Bija palikušu tikai divi puiši. Viens no viņiem bija mans bijušais , es nevēlējos ar viņu atkal sastapties tapēc centos Saniju pierunāt nezvanīt viņam un nelūgt palīdzību. Protams Sanija piezvanīja viņam pirmajam.
《Sanijas saruna ar Edgaru》
S: Sveiks , man ir vajadzīga tava palīdzība.
E: ...............
S: Tad labi. Man , drīzāk mums vajadzēs , lai tu ar Finiju aizej 18:30 esi jau pie viņas un tad 19:00 aizejat pie meža.
E: ...............
S: Jauki , tad gaidīsim.
《Sarunas beigas》
Es nikni paskatījos uz Saniju , bet viņa iesmējās. Vairs viņas sejā nevarēja redzēt izbīles.
"Ko viņš tev teica?"- uzreiz uzdevu sev interesējošo jautājumu.
"Neko tādu. Viņš piekrita un būs pie tevis 18:30."- ar ļaunu smaidu sejā teica
"Bet tu zini , ka es viņu nevaru ciest. Kapēc tev vajadzēja viņam zvanīt?"
"Jums vajag kaut vai par draugiem kļūt. Tā taču nevar, pie tam tu arī esi vainīga pie tā, ka jūs izšķīrāties."
"Es zinu..."- negribīgi atzinu