Zem ļaunās acs

16. Daļa

Ome: Klausies mani tagad uzmanīgi. *par brīnumu ļoti klusi , ka es tikai varēju dzirdēt*
Es: Labi. *klusi*
Ome: Es zinu ka tu esi jau pievienojusies apvienībai "MMLS" un man ir kas svarīgs tev sakāms. Tikai nepārtrauc mani. Es jau sen esmu pētījusi paralēlo pasauli un man ir vienā burtnīcā ir vissvarīgākais uzrakstīts. Es vēlētos tev to atdot , jo zinu ka drīz vairs nevarēšu elpot. Ja saproti par ko es runāju. *nopietni un klusi*
Es: Aha. *uztraukti , klusi*
Ome man atkal stāvēja priekšā tikai dažus metrus tālāk un smaidīja. Nu jau viņa man atkal atgādināja veco labo vecmāmiņu. Es arī pasmaidīju un gāju pie pārējiem. Aiz manis gāja ome , bet kad izgāju no virtuves viņa gāja uz citu pusi.
Pie durvīm mani jau atkal gaidīja mamma ar dusmīgu sejas izteiksmi. Es tikai neveikli pasmaidīju un apstājos pie visiem. Uz neilgu laiku bija iestājies klusums , bet tad to pārtrauca opis.
Opis: Kur palika Mērija (tā sauc omi)?
Es: Viņai drīz jāatnāk.
Kā es to pateicu pie mums piesteidzās pārlaimīga vecmāmiņa ar kladi rokās. Klade bija veca , zaļos vākos un lapas droši vien ir jau palikušas dzeltenas. Kā opis ieraudzīja omi , viņš attaisīja durvis un izlaida mūs ārā , bet man pirms izejas ome iedeva to veco burtnīcu piekodinot nevienam par to nestāstīt.
Mēs atvadījāmies no vecvecākiem un gājām uz mašīnu. Kā vienmēr es sēdēju aizmugurē viena pati un šoreiz es pat par to nopriecājos , jo varēšu pāršķirstīt ļoti svarīgo kladi. Visu ceļu es părskatīju kladi un dažās lapaspusēs bija ieliktas bildes/fotogrāfijas. Vienā pat es atpazinu vienu cilvēku , kaut gan bija grūti saprast , jo bildē viņš bija gandrīz ar muguru pagriezies. Neskatoties uz to es sapratu ka bildē bija vienīgi tikai Edgars. Neviens cits tas nevarēja būt. Es protams nebiju izbrīnīta par to. Es tagad biju nedaudz apjukusi , jo es nesapratu kā vecmāmiņa varēja viņu nofotogrāfēt pie tam arī viņa paša mājās , blakus... velnam(?).
Es: Pag , ko? *izbrīnīti*
M: Kas ir?
Es: A... ko? Ā , nekas. Es biju aizdomājusies. *sameloju*
M: Mēs jau esam atbraukuši.
Es: Labi. *uztraukti*
Es burtiski izlēcu no mašīnas un ieskrēju mājā. Es ātri ieskrēju virtuvē un no ledusskapja izņēmu mazo pudelīti kolas un paņēmu čipšu paku. Es aiztaisīju ledusskapi , pudeli ieliku padusē , vienā rokā turēju burtnīcu , otrā - čipšu paku un skrēju uz savu istabu.
Es ielēcu gultā , noliku blakus sev čipšu paku un kolu. Atkal attaisot kladi es jau zvanīju Džonam. Viņš ātri pacēla klausuli.
《Saruna》
Es: Ātri braucat pie manis! Man ir kaut kas jums rādām un arī ir jautājumi! *ātri nobēru*
Dž: Labi. Drīz būsim.
《Sarunas beigas》
Tā bija visīsāka saruna manā mūžā , bet tagad es par to nedomāju. Es vienkārši stūlbi blemzu uz vienu fotorāfiju un grauzu čipšus. Es pat nezinu kā un pa kuru laiku attaisīju paciņu.
Pēc kāda laika jau kāds klauvēja pie durvīm. Es aiztaisīju kladi , nokliedzos ka tas ir pie manis un skrēju pie durvīm. Pie durvīm es jau biju tikusi ātri un tagad tās vēru vaļā. Tur stāvēja Džons , Selēna , Avia , Maikls un Dreiks.