Zem ļaunās acs

22. Daļa

Es ienācu mājās un nokliedzos: "Es atgriezos!"
Neviens man neatbildēja. Es nodomāju, ka neviena nav mājās. Es aizgāju uz vecāku istabu, lai pārliecinātos vai tur neviena nav. Ieejot istabā es nevienu neieraudzīju, toties uz vecāku gultas atradās salocīts balts papīrs.
Es piegāju pie gultas un paņēmu lapu.
Es sāku to locīt vaļā un tas ko es tur izlasīju šokēja mani. Es nevarēju noticēt tam ko es izlasīju.
Es vēlreiz skaļi sāku lasīt uz lapas rakstīto gadījumam, ja nu es nepareizi izlasīju.
"Ja līdz trešdienai neatnesīsi kladi, tad tu vairs nekad neieraudzīsi savu ģimeni. Ak jā, neaizmirsīsim par Saniju.
Tev ir dots laiks, lai visu pārdomātu.
P.S. MĒS TEVI NOVĒROJAM!"
Pie viņiem ir ģimene un Sanija. Ko man tagad darīt? Es nevarēju viņiem, kas viņi nebūtu, atdot omes kladi. Tajā bija viss vajadzīgais, kas man vēl bija jāuzzin. Bet arī neizdarīt to ko viņi prasa no manis es nevarēju, jo tad cietīs man tuvi cilvēki.
Vienīgais ko es tagad spēju darīt bija nokrist uz ceļiem, sākt raudāt un trakot.
Es to darīju tik ilgi, kamēr biju izkliegusi visas sakrājušās dusmas un bēdas.
Trakojot es biju izvandījusi visu vecāku istabu un pati vairs neizskatījos diez ko pievilcīga. Man bija izpūruši mati un skropstu tuša bija izplūdusi.
Pēc ilgās ārdīšanās man bija spēku izsīkums. Es vienkārši gulēju uz zemes un stūlbi skatījos griestos tā vietā, lai domātu ko darīt.
Es sadzirdēju zvanu pie durvīm. Kāds nemitīgi zvanīja un klauvēja pie mājas durvīm. Man vajadzēja piecelties un attaisīt durvis, bet man to negribējās. Es gribēju pabūt vienatnē. Tomēr mani tracināja tā zvanīšana pie durvīm. Vai tad tas ka never vaļā durvis nenozīmē ka neviena nav mājās? Labi es esmu mājās, bet tie, kas ir aiz durvīm, to nevar zināt.
Es netaisījos celties augšā, tapēc vienkārši rāpoju ārā no istabas uz durvju pusi.
Pie durvīm es tiku ar grūtībām, bet tomēr tiku un tagad cenšos piecelties kājās. Man nebija spēka un arī negribējās vērt vaļā durvis.
Tomēr kaut kā piecēlusies es attaisīju durvis un man priekšā stāvēja...