Zem ļaunās acs

21. Daļa

Kas tas par darbu varētu būt, pie sevis domāju, es pat nevarēju iedomāties ka viņš varētu, kaut kad strādāt.
Ienākusi veikalā es uzreiz devos pie dzērienu nodalījuma. Pie dzērieniem stāvēja kāds vīrietis un runāja ar kādu pa telefonu. Tas vīrietis stāvēja tieši pie minerālūdens un es nevarēju paņemt pudeli. Protams es varu viņam paprasīt, lai palaiž mani, bet, kad es sadzirdēju vārdu Edgars, es uzreiz padomāju par manu bijušo.
Izliekoties, ka es skatos citus dzērienus, es noklausījos sarunu un izklausījās, ka vīrietis ir ar kaut ko neapmierināts.
《Vīrieša telefona saruna》
Vīrietis: Klausies! Es tev nemaksāju, lai tu man stāstītu to ko es jau zinu! *dusmīgi teica vīrietis*
Edgars: Es saprotu, bet tas ir viss ko es tagad zinu. Es nevaru darīt visu tik uzkrītoši, ka viņa visu uzzina.
Skaņa bija skaļi uzslēgta, tapēc es sadzirdēju ko teica Edgars. Domājot par to ko teica Edgars vīrietim es sāku saprast, ka tas tiešām bija tas Edgars, kuru es pazīstu. Es biju pavisam aizdomājusies, ka nepamanīju, ka biju skatījusies uz to vīrieti un viņš jau beidza runāt pa telefonu.
No manām pārdomām mani izrāva tas vīrietis.
Vīrietis: Ko lūri uz mani? *dusmīgā tonī jautāja vīrietis*
Atgriezusies realitātē es paskatījos uz vīrieti un nomurmināju pie sevis atvainošanos, un aizgāju.
Tā arī nepaņēmusi ūdeni es ar tukšām rokām izgāju no veikala un taisnā ceļā devos atpakaļ uz mājām. Kad veikalā vīrietis uz manis skatijās es pamanīju ka viņš pirms es aizgāju skatijās uz manu kulonu. Tas izraisīja lielāku uztraukumu nekā tas man bija uzradies, kad es noklausījos viņa sarunu.
Tagad man to vajadzēs pateikt Džonam un izdomāt ko man tagad darīt. Man var teikt uz katra stūra draud briesmas. Te ļaunie spoki manās mājās, visur sastopu Edgaru un tagad vēl izrādās, ka te pat ir arī Edgara 'boss', kuram noteikti esmu vajadzīga es un visas lietas ko es dabūju no omes.
Visu ceļu uz mājām es biju nomākta ar domām. Es nevarēju saprast kas tas bija par spoku manā istabā. Tas varēja būt arī mans onkulis.