Zem ļaunās acs

9. Daļa

"Am... jūs tā arī mani neesat ar sevīm iepazīstinājuši."- padzeroties, pateicu
"Ak jā. Atvaino , pavisam bijām aizmirsuši. Mani sauc Džons. Šī ir mana sieva Selēne un mūsu meita Avia."
"Sveiki."- Selēna pamāja ar roku , lai es zinātu, ka tā ir viņa
"Čau!"-  uzsmaidīja Avia
"Un šie ir - Dreiks , Maikls , Lūkas , Jozefs. Un šī ir - Gabriela."- turpināja Džons
"Sveika."- visi kopā sasveicinājās un pasmaidīja
"Tā jau labāk , tikai vajadzēs kaut kā atcerēties vārdus."- īsi iesmējos
Visi arī nedaudz iesmējās , bet tad atkal palika nopietni. Es padzēros kafiju un bija iestājies klusums , tikai bija dzirdams manas sirds puksti vai arī man tikai likās. Bet tad klusumu pārtrauca Džons: "Runājot par Saniju un visu kas ir noticis. Pagaidām mēs tikai zinām, ka tur ir iesaistīti divi cilvēki vai divas pārdabiskas būtnes , to īsti nezinam , jo nekādas pēdas neesam atraduši, kas varētu noteikt precīzāk kuri ir tie kas to izdarīja."
"Jā... un Sanija pagaidām būs bezsamaņā , bet drīz vien pamodīsies. Tikai..."- Selēna apklusa , kas lika man ļoti satraukties
"Kas tikai?"- uztraukti jautāju, jau gaidot ko briesmīgu.
"Tikai viņai kādu mēnesi būs tik maz spēka, ka nevarēs darīt neko tādu, kas liktu uztraukties un darīt fiziskas lietas."- turpināja Selēna.
"Bet kā tad mūsu uzdevums?"
"To tev vajadzēs darīt vienai pašai."- Maikls līdzjūtīgi paskatījās uz mani.
Es tikai nopūtos un vairs nevarēju neko pateikt. Man bija ļoti žēl Saniju. Viņai vajadzēja ciest tikai tapēc, ka viņa nedrīkstēja uzzināt par uzdevumu , kuru mums abām uzdeva.
~~~
Kad pulkstens bija jau 23:07 visi aizgāja. Tagad manā istabā esmu es un Sanija. Sanija guļ uz manas gūltas , bet es kārtoju istabu. Viss bija tik ļoti samētāts, ka man vajadzēja kārtot istabu kādas trīsdesmit minūtes. Tās bija visnogurdinošākas trīsdesmit minūtes manā dzīvē.
Pabeigusi kārtot istabu, es paņēmu guļam maisu , spilvenus un aizgāju gulēt ar tām pašām drēbēm , jo biju spēku izsīkumā. Kā es apgūlos , tā es arī aizmigu.
Es gulēju ļoti cieši , ka mani nekas nevarētu pamodināt , vismaz man tā likās līdz brīdim, kad es sadzirdēju kaut kādas skaņas. Nebija saprotams no kurienes nāca skaņas. Es dzirdēju kāda vīrieša balsi , viņš runāja , kaut ko teica man laikam.
Es piecēlos sēdus un centos ieklausīties balsī. Balss bija ļoti pazīstama , bet es nekādi nevarēju atcerēties kam tā piederēja.
Pēc mirklīša es beidzot sapratu ko man saka.
"Finij , esi uzmanīga. Tev draud briesmas , neuzticies nevienam."- kāds spokaini runāja
"Kas tu esi?"- pusčukstus jautāju
Uz manu jautājumu neviens neatbildēja un tad atvērās manas istabas durvis un es kārtīgi nobijos. Es redzēju, ka kāds čāpo iekšā , bet es nevarēju saredzēt kas tas ir.
Kad tas jau bija panācis nedaudz tuvāk es ieraudzīju kas bija tas, kas mani tā nobiedēja.
"Ak , Dievs. Bračka , ko tu mani tā biedē?"- dusmīgi, bet joprojām čukstus, jautāju
"Man bija slikts sapnis."- brālis miegaini un nobijies teica
"Tu jau esi liels , ej gulēt. Tas bija tikai sapnis."
"Bet man bail. Varu es pie tevis gulēt?"- lūdzās brālis.
"Kā redzi šeit nav vietas , Sanija guļ manā gultā , bet es uz zemes - guļam maisā."- ar roku parādīju uz Saniju un tad uz sevi
"Tad es arī paņemšu guļam maisu."- pateica un ātri izskrēja no istabas
Kā mani tracina viņš , es pie sevis nomurmināju. Dažreiz mans bračka uzvedas kā divgadnieks , nevaru paciest , kad viņš tā uzvedas.
Bija pagājis jau kāds laiks un viņš vēl neatgriezās.
"Kur gan viņš palika?"- sev klusi pajautāju
Es piecēlos un gāju meklēt brāli. Viņa dēļ vienas problēmas.
Es jau biju aizgājusi līdz vietai , kur mums stāvēja viskaut kādas lietas to skaitā arī guļam maisi. Es atvēru vaļā durvis un tur iekšā uz grīdas sēdēja brālis. Viņam bija aiztaisītas acis un rokā viņš turēja savu guļam maisu. Es nobijos un sāku kratīt viņu aiz pleciem , un saucu viņu: "Brāčka , celies! Tev viss kārtībā?!"
Tā vairākas reizes es atkārtoju vienu un to pašu līdz beidzot viņš atvēra acis.
"Kas tev notika?"- uztraukusies jautāju.
"Es nezinu. Es tikai atnācu pēc guļam maisa un aizmigu laikam."- miegaini atbildēja brālis.
"Ak tu miega mice."- nedaudz iesmējos
Es paņēmu brāli aiz rokas un vedu uz manu istabu. Viņš man vilkās aiz muguras , bet es nemaz negrasījos palēnināt gaitu. Beidzot atnākot uz manu istabu , brālis nolika guļam maisu uz zemes blakus man un es viņam iedevu spilvenu. Nu jau mēs gulējam un tad atkal tā balss ierunājās: "Piesargies! Neuzticie nevienam! Draud briesmas!"
"Kas tu tāds esi?"- piecēlusies jautāju
"To tu uzzināsi drīz..."