Zem ļaunās acs

23. Daļa

Tomēr kaut kā piecēlusies, es attaisīju durvis un man priekšā stāvēja kāds nepazīstams vīrietis. Viņš mani ieraugot pasmaidīja ļaunu smaidu, parādīja asiņainu nazi un.... izgaisa. Kā tas bija iespējams? Tā bija halucinācija? Man tikai likās?
Uz mirkli es atcerējos par kulonu, kurš man vēl joprojām atradās ap kaklu. Es uz to apskatījos, paceļot ar vienu roku, un tas knapi vēl spīdēja... un jau izdzisa.
Tā nebija halucinācija! Tas bija spoks vai dēmons, pie sevis nodomāju.
Jau no vienas domas par to man uznāca šermuļi. Es ātri atmetu domu par to un zibenīgi aizcērtu ārdurvis.
Tā tik man netrūka. Tagad mani izsekos kaut kāds dēmons manjaks. (Es tomēr pieņēmu to, ka tas ir dēmonu, jo tas man bija ticamāks nekā spoks. Tomēr dēmoni ir daudz ļaunāki par dažiem slikti noskaņotiem spokiem, un dēmoni prot uzņemt citu cilvēku veidoklu.)
Es tomēr nolēmu aiziet uz vannas istabu un savest sevi kārtībā.
Ieejot vannas istabā es piegāju pie spoguļa un atkal tajā ieskatījos. Es atkal ieraudzīju meiteni, kura bija stundām ilgi noraudājusies.
Paskats nebija tas patīkamākais. Mati izpūruši, acis noraudātas, tuša izplūdus.
No sākuma es noskaloju seju un nomazgāju izplūdušo tušu no acīm, tad ieslēdzu vannā siltu ūdeni un, kad vannā jau bija pietiekami daudz ūdens, es tajā ielēju putas.
Es novilku drēbes un lēni iekāpu vannā. Siltais ūdens bija tik patīkams, ka man pat patikas šermuļi pārskrēja pāri.
Vannā es nosēdēju kādu laiciņu un pa to laiku es kārtīgi pārdomāju visu, kas noticis pēdējā laikā, un izdomāju ko tagad vajadzētu izdarīt.
Tā kā līdz trešdienai ir vēl pietiekami daudz laika, es nekur nesteidzos un visu pārdomāju. Es pat gandrīz biju izdomājusi ko man darīt.
Es tagad jau gulēju gultā ar aizvērtām acīm, bet vēl nomodā, un biju apmierināta ar manu izdomāto plānu.
Es gulēju un smaidīju ļaunu smaidu.
Silta vanna bija ļoti noderīga. Tagad man ir labs plāns un es to īstenošu.