Zem ļaunās acs

11. Daļa

Dāvanas bija lieliskas. Dažas pat bija simboliskas. Es ar grūtībām aiznesu visas dāvanas , jo neviens negribēja man palīdzēt izņemt Saniju , bet viņa nedrīkstēja pārpūlēties.
Tā es jau esmu pie savas istabas un Sanija man atvēra durvis. Es ar lielu atvieglojumu noliku dāvanas uz manas gultas. Kad es tās noliku , es nokritu sēdus uz zemes , bet Sanija iesmējās.
"Ko smajies?"- ar nelielu smaidu sejā jautāju
"Hihihi... Tas ir smieklīgi."- smejoties, teica Sanija
Es tikai paskatījos uz Saniju un pati sāku smieties , bet ne ilgi. Vēlāk es paliku nopietna un to pamanīja Sanija , jo viņa arī beidza smieties. Es vairs neskatījos uz viņu , mans acu skatiens bija pievērsts logam , kurš nu jau bija tīrs. Manā galvā atkal rosījās dažādas domas , bet mani iztraucēja domāt telefona zvans.
Es paskatījos savā telefonā , man nezvanīja. Tad Sanija paņēma savu telefonu un viņai zvanīja. Viņa neizskatījās pārsteigts un tas liecināja, ka zvana kāds pazīstams cilvēks.
"Kas zvana?"
"Mamma."- atbildēja Sanija
Sanija pacēla klausuli un sāka runāt , protams es nedzirdēju ko tur otrpus klausulim saka Sanija mamma.
《Sanijas saruna ar viņas mammu》
"Čau mām!"- sasveicinājās Sanija ar mammu
Sanijas mamma: ............
"Esmu pie Finijas."
Sanijas m: .............
"Man viss kārtība. Es vakar biju palikusi pie Finijas pa nakti."
Sanijas m: .............
"Jā labi. Tūlīt..."- iedeva telefonu man
"Labdien!"- es sasveicinājos ar Sanijas mammu
"Vai tiešām Sanija bija palikusi pa nakti pie tevis?"- neticīgi jautāja Sanijas mamma
"Protams."
"Jūs nedarījāt nekādas blēņas?"
"Nē , mēs tikai spēlējāmies ar manu brāli."
"Pieņemsim."- patrica Sanijas mamma un uzreiz nolika klausuli
《Sarunas beigas》
"Tev nu gan mamma baigi uztraucas par tevi."- atdevu Sanijai atpakaļ telefonj un teicu.
"Zinu , man viņa tāda ir."- Sanija nedaudz iesmējās
"Njā."- arī iesmējos
Kādu brītiņu mēs smējāmies , bet tad es nogāju lejā pajautāt tētim vienu man ļoti svarīgo jautājumu. Iešana pie tēta likās ilga , jo biju tik ļoti aizdomājusies, ka gandrīz ieskrēju sienā.
Tētis bija viesistabā un skatijās televizoru. Es izbrīnījos , jo biju jau domājusi, ka viņš vairs nav mājās. Es apsēdos viņam blakus un viņš pat to nepamanīja.
Es nokrekšķējos, lai pievērstu viņam uzmanību.
"O... tu te jau ilgi sēdi? Es tevi nepamanīju."- uzsmaidījis teica tētis
"Nē nesen atnācu. Man ir viens jautājums , drīzāk jau divi."
"Jā, klausos."
"Am... vai tad tev nevajadzēja būt darbā?"
"Nē es atprasījos , protams tas bija grūti , bet kā redzi izdevās."- nedaudz iesmējās
"Ā , skaidrs. Tad otrs jautājums - kas ir ar tavu brāli? Viņš nebija atnācis uz manas dzimenes pasēdēšanu ar radiem."
"Am... nu..."- tētis sāka stostīties. "Nu , viņš nevarēja atbraukt."
"Es zinu, ka tā nav taisnība."- nopietni teicu
"Tiešām?"- nedroši jautāja tētis
Es pamāju ar galvu.
"Nu labi... Mans brālis jau kā divus mēnešus ir miris."
"Ko? Kā , kas notika?"- uztraukti jautāju. Es nebiju gaidījusi tādu atbildi
"Viņu noslepkavoja kaut kādi cilvēki , tikai tapēc ka viņš esot bijis ielīdis parādos un tos neatdeva."
Es neko nevarēju pateikt , tapēc vienkārši samīļoju tēti , uzsmaidīju viņam un aizgāju. Es atkal aizgāju uz istabu un tagad tur visas dāvanas bija noliktas uz zemes , bet Sanija gulēja.
Noteikti ir piekususi , es nodomāju. Es netraucēju viņai un nolēmu darīt to ko man vajadzēja darīt - uzzināt vai Edgaram ir kāda saistība ar paralēlo pasauli.