Zem ļaunās acs

20. Daļa

Pie savas istabas sastabu mammu. Viņa bija noraizējusies. Es paskatījos mammai acīs un piegāju viņu samīļot.
M: Es saprotu ka tu pārdzīvo , bet vajadzēs ar to samierināties. *skumji*
Es: Zinu... *novilku* Kad būs bēres?
M: Vēl nezinu. Ārsti tā arī nav noteikušu miršanas iemeslu. Un mēs nevaram apbedīt omi tā dēļ.
Es: Cerams viņi drīz noskaidros iemeslu. *bēdīgi*
Man gar vaigu sāka tecēt asara , kuru es veikli ar roku noslaucīju. Es redzēju ka mamma arī pārdzīvo tik stipri kā es , bet cenšas to neizrādīt. Uz kādu brīdi bija iestājies kapa klusums , bet tad ierunājās mamma nomainot citu tēmu.
M: Kur tu sataisījies? *vēl varēja sadzirdēt balsī ieskanamies bēdīgai notij*
Es: Es... es uz parku gribēju aiziet. Padomāt. *uz ātro izdomāju ko darīšu*
M: Labi , bet ilgi neesi prom. Uz trijiem esi mājās.
Es: Cik vispār tagad ir pulkstens?
M: Tagad ir... pieci.
Es: Tik agrs? *pie sevis nomurmināju*
M: Kas?
Es: Tas ir... Es jau iešu.
M: Tu neko neēdīsi?
Es: Neesmu izsalkusi.
Nesaigaidījusi ko mamma pateiks pretī , es pagāju viņai garām un gāju uz durvju pusi pa ceļam nokliedzoties.
Es: Ja kas nenāc manā istabā , tur ir bardaks. *pateicu un izgāju ārā*
Es dzirdēju ka mamma kaut ko man teica , bet es nedziredēju tieši ko. Es pat nedomāju ienākt iekšā un pārjautāt , jo es zināju savu mammu - viņa man liktu no sākuma visu sakārtot un tikai , tad ļautu iet kur es gribu.
Visu ceļu līdz parkam , kurš atradās apmēram desmit minūšu gājienā no manām mājām , es domāju par kulonu un to kas varēja tanī brīdī atrasties manā istabā. Es biju deviņdesmit procentus no simts pārliecināta ka tas nebija onkulis.
~~~
Atnākusi uz parku es apsēdos uz soliņa , kur neviens nesēdēja. Vispār tagad nebija nemaz daudz cilvēku un tas bija normāli , jo bija brīvdienas un ļoti agrs.
Apsēdusies es noņēmu mugursomu no muguras un izņēmu papīrus , pirms tam vēl paskatoties vai nav neviena tuvumā. Nevienu es neredzēju un sāku lasīt. Tikai tagad es pamaīju ka šīs lapas bija no kaut kurienes izplēstas un bija ar kāda cita roku rakstīts. Neskatoties uz to es izlasīju visas lapas. Kopumā bija tikai trīs lapas no vienas puses aprakstītas.
Lapās bija rakstīts ka mana ome bijusi apvienībā "MMLS" , bet tad viņu no turienes izdzina , jo uzzināja ka ome esot sadarbojusies ar ļaunajiem.
Es biju šokā. Man pat no šoka bija attaisījusies mute. Manas pārdomas par visu to ko izlasīju iztraucēja kāds garāmgājējs , viņš svilpoja kaut kādu melodiju. Man ļoti pazīstamu melodiju. Pēc dažām minūtēm es sapratu ka tas Edgars.
Es ātri ieliku lapas somā , bet tad pie manis kāds pienāca un pieskārās manam plecam. Es no bailēm iekliedzos un strauji pagriezos un ar roku iesitu tam pa seju.
E: Auč! Tas bija sāpīgi! *skaļi*
Es: Atvaino. Es nezināju ka tas esi tu. Un tu esi pie tā vainīgs. Nevajadzēja tā pa kluso pielavīties pie manis. *nedaudz dusmīgu*
E: Nu atvaino , bet man tā pat sāp.
Es: Ak , Dievs! Tev tev asinis no deguna. *paskaļi*
E: Nu vot. Tagad būs jāiet uz darbu ar sasistu degunu.
Es: Tu strādā? *izbrīnīti*
E: Jā un jau pasen.
Es: Kur? *strupi uzjautāju*
E: Nu tas nav nekāds liels darbs par kuru es vēlētos runāt. *nedaudz nosarka*
Es: Nu labi.
Uz mazu brītiņu iestājās neviekls klusums , bet es to pārtraucu.
Es: Tev laikam jāiet.
E: Jā... es iešu. Atā. *uzsmaidīja īsu smaidu*
Es viņam atbildēju ar to pašu un piecēlos , lai aizietu uz kādu tuvāko veikalu , jo biju nedaudz izslāpusi pēc kliedziena.