Zem ļaunās acs

14. Daļa

Es pamostos pavisam citā vietā. Es vairs neesmu savā istabā , bet gan kaut kur citur. Tā nav īsti istaba , es pat nezinu kā lai to nosauc. Viss ir baltā krāsā sienu it kā nav , vispār neviena izņemot mani te nav. Es sāku staigāt cerībā ka tomēr kaut ko atradīšu. Tā es ilgi staigāju un neko neatradu , viss apkārt bija tikai balts baltums , bet tad es ieraugu kāda stāvu. Tas ir cilvēks! Beidzot kāds , es nodomāju. Es sāku skriet tā cilvēka virzienā līdz brīdim , kad es ieraugu kas nāk man pretī. Tas ir mans onkulis jeb tēta brālis. Es apmulstu un sāku ļoti lēni iet viņam pretī. Viņš izskatās tieši tā kā es viņu atceros. Beigu beigās mēs esam viens otram pretī un skatamies acīs. Es esmu joprojām apmulsusi , bet onkulis tikai smaida un skatās man acīs. Bija iestājies kapa klusums , bet es to pārtraucu , jo ierunājos.
Es: Onkuli , ko tu te dari? Kur mēs esam? *apmūlsusi*
Onkulis: Es atnācu tevi pabrīdināt un visu izstāstīt.
Es: Beidzot. *ar nelielu atvieglojumu pateicu*
O: Sāksim ar to ka tev nav nevienam jāuzticas , izņemot apvienības "MMLS" dalībniekiem. Tev nav jāuzticas arī Sanijai...
Es: Kapēc? Viņa ir mana draudzene. *pārtraucu viņu*
O: Tu vēl daudz ko nezini.
Es: Piemēram? *nedaudz dusmīgi un neticīgi*
O: Piemēram , to ka Sanija arī ir saistīta ar paralēlo pasauli un ar ļaunajiem gariem. Tikai viņa to nezin , jo viņas vecāk nevēlējas , lai viņa par to zinātu un viņai draudētu briesmas.
Es: Ko? *paskaļi jautāju*
O: Tā ir , bet drīz vien , kad viņa paliks pilngadīga , viņa vairs nevarēs slēpties no ļaunajiem un tiem pievienosies. Tapēc ja viņa kaut ko uzzinās ko jūs gribat darīt ar Edgaru , kurš arī ar paralēlo pasauli saistīts. Visiem būs beigas , pat tev.
Es: Tad tu biji tas , kurš to visu darīja , lai Sanija neko neuzzin? Tu saproti ka viņa varēja nomirt?! *dusmīgi*
O: Tas nebiju es un lūdzu nomierinies.
Es: Tad kurš? *joprojā dusmīgi*
O: To es nezinu. *bēdīgi*
Es: Kā tu vari nezināt? Man likās ka tu visu zini. *pārsteigti*
O: Kā dzirdi - nevisu. *nedaudz bēdīgi*
Bija iestājies neveikls klusums un es nezināju kā to pārtraukt. Pēc kāda laika onkulis atkal ierunājās pārtraucot klusumu.
O: Ir vēl kaut kas ko man tev vajag tagad pateikt.
Es: Un kas tas ir? *ziņkārīgi*
O: Man tev jāsaka ka...
Kāds: Finija , Finij , Finija...
Tā kāds mani sauca pārtraucot onkuli. Es sāku skatīties apkārt un viss baltais sāka pazust un arī onkulis. Es biju izmisusi. Es nesapratu ko man tagad darīt. Mani visu laiku kāds sauca un viss sāka pazust. Baltais kļuva par pelēku , tad melnu. Līdz brīdim , kad iestājās melns tukšums un es dzirdēju tikai kādu saucam mani. Pēc kāda laika mani arī sāka bakstīt , tikai es neredzēju kas to dara. Kādu brīdi es apmulsusi neko nedarīju , tikai pēc brītiņa atskārtu ka tas bija sapnis. Kā es to sapratu? Es ataisīju acis un sev priekšā ieraudzīju mammu.
Beidzot kārtīgi atvērusi acis es ieraudzīju sev priekšā mammu. Viņa tupēja man priekšā un bakstīja mani.
M: Finija! Celies taču! *dusmīgi*
Es: Kapēc? Es vēl gribu gulēt. *miegaini*
M: Tu jau esi nogulējusi brokastis un tūlīt arī nogulēsi iešanu ciemos pie omes
Es: Ko? *pārsteigti*
M: Celies.
Es: Bet ko mēs darīsim pie viņas? *jau sēdus jautāju*
M: Viņa vakar piezvanīja un pateica ka viņai esot kaut kas svarīgs ko tev teikt un viņa arī mūs uzaicināja uz tasi tējas.
Es: Nu labi. Es ģērbjos.
Mamma izgāja no istabas un es sāku pucēties. Pārģērbos , uzkrāsojos un gāju pie pārējiem. Visi jau stāvēja pie durvīm un par kaut ko runāja. Vienīgais kurš tur nebija , bija tētis un tas bija pašsaprotami.