Zem ļaunās acs

15. Daļa

Kad es piegāju pie viņiem mamma ierunājās nedaudz dusmīgā tonī.
M: Nevarēji ātrāk sataisīties? Tu zini ka mums būs ilgi jābrauc.
Es: Tad varēji mani pamodināt ātrāk. *pie sevis nomurmināju , lai mamma nedzird*
Mēs izgājām no mājas un uzreiz man acīs iespīdēja spožie saules stari. Kas lika man apžilbt uz kādu brīdi. Ārā bija ļoti karsti , ka likās , ka tūlīt izkusīšu kā cukurs karstā ūdenī. Mēs aizgājām uz garāžu , kur mūs gaidīja mammas mašīna - melns džips. Es sev arī gribētu tādu mašīnu , bet mamma un tētis saka , ja gribu sev mašīnu tad , lai nopelnu naudu un nopērku.
Mēs iekāpa mašīnā - mamma pie stūres , brālis blakus viņai , bet es protams aizmugurē (forever alone). Kad visi bijām piesprādzējušies , mamma iedarbināja mašīnu un mēs izbraucām no garāžas. Mēs tagad braucām pa ielu un bija ļoti garlaicīgi , tapēc es nolēmu paklausīties mūziku austiņās un uzrakstīt Sanijai.
《Sarakste》
Es: Caw.
S: Cau! :)
Es: Ko dari?
S: Ēdu brokastis.
Es: Tikai tagad?
S: Jā , vēlu piecēlos. Starp citu , ko tu dari?
Es: Braucu pie omes.
S: O , forši. Ko pie viņas sadomājāt braukt?
Es: Ome mūs uzaicināja uz tasi tējas un kā mamma teica , omei ir kas svarīgs man sakāms.
S: Ja? Interesanti.
Es: Vne
Tā mēs visu ceļu sarakstījāmies par jeb ko. Mēs izrunājām visdažādākās tēmas. Es pat nebiju pamanījusi kā mēs atbraucām. Kad atbraucām man mamma uzsauca , ka esam klāt. Mamma novietoja mašīnu pie mājas un mēs pēc tam tanī iegājām , kur mūs jau sagaidīja ome ar opi.
Vectētiņu es neesmu redzējusi ļoti sen , kā arī vecmāmiņu. Pēc viņu sejas izteiksmes varēja saprast ka viņi ir ļoti priecīgi mūs redzēt.
Kad mēs pienācām viņiem tuvāk , tā sākās mīļošana un bučošana uz vaigiem un pieres. Opis mūs visus kārtīgi samīļoja , bet savukārt omīte mūs ne tikai mīļoja , bet arī bučoja un tas nebija patīkami , jo omei kā vienmēr bija uzkrāsotas lūpas košā lūpu krāsā. Mamma mūs protams izglāba no ilgās "buču došanas".
M: Neuzkavēsimies ilgi koridorī , mums savādāk nav daudz laika.
Ome: Tiešām? *bēdīgi* Es jau bij' domājusi ka varēsim ilgāk parunāt.
Mēs gājām uz virtuvi , kur jau bija uztaisīta tēja. Mēs apsēdāmies pie galda , bet ome sāka ņemt no skpjiem saldumus un tos piedāvāt , pat torti gribēja mums dot , bet mamma protams pateica ka var tikai cepumus un kaut kādas konfektes atstāt.
Tā mēs runājām un pagāja diezgan ilgs laiks un es nolēmu pajautāt vecmāmiņai ko viņa man velējās sacīt.
Es: Am... Omīt? Man kāds teica , ka tev ir kas svarīgs man sakāms. *nedaudz čukstus jautāju*
Ome: Man nav nekas ko teikt tev , it īpaši kaut kas svarīgs. *izbrīnīti un čukstus*
Īstenībā vecmāmiņa nemācēja klusi runāt , nezinu kapēc , bet kad viņa centās klusi kaut ko pateikt , tad to dzirdēja arī pārējie.
Es: Kā nav? Man KĀDS teica ka tev ir ko teikt. *uzsvēru KĀDS un dusmīgi tanī brīdī paskatījos uz mammu*
Mamma ieraudzīja ka es esmu dusmīga un izbrīnīta , tapēc viņa uz manīm paskatījas ar nesaprašanas sejas izteiksmi. Laikam mamma arī bija izbrīta kā es , jo jautājoši paskatījās uz omi. Protams viņa neko neteica un tikai dzēra savu tēju , bet mamma ierunājās.
M: Mums ir jāiet. Mēs jau tā ilgu esam šeit. *uzsmaidīja un piecēlās*
Ome: Jau tik ātri? *bēdīgi*
M: Jā. Tu nebēdā gan jau kaut kad vēl apciemosim jūs. *uzsmaidīja*
Visi sāka celties no galda , bet es vēl vilcinājos. Beigās virtuvē paliku es un ome. Es jau gribēju iet pie pārējiem , kad pie manis pienāca ome ar nopietnu sejas izteiksmi un pielika savu muti man pie auss un gribēja kaut ko iečukstēt.
Ome: ................