Zem ļaunās acs

7. Daļa

Mana istaba bija savandīta , bet tas vēl nekas. Visļaunākais bija tas, ka Sanija gulēja uz grīdas visa asinīs. Es pie viņas pieskrēju un pārbaudīju pulsu. Viņa vēl bija dzīva , bet knapi varēja sajust pulsu.
Es jau nodomāju, ka vairs neizdosies neko noslēpt un vajadzēs visu izstāstīt.
Kamēr es domāju un skatījos uz Saniju , es pamanīju, ka viņai rokā ir lapiņa. Es to paņēmu un atlocīju vaļā. Tur bija rakstīts "Viņa ilgi neizdzīvos , viņu neizglābs ārsti un, ja kāds uzzinās kas ir noticis , tad tevi gaidīs tas pats un visus tev tuvos gaidīs tāds pats liktenis."
Izlasot lapiņu es sašutu. Ko man tagad darīt? Ja viņu vēl ir iespējams izglābt un viņš/a melo? , es nodomāju. Es izlēmu Saniju apkopt , es notīrīju asinis un apturēju asiņošanu , jums laikam interesē, kā es zinu ko darīt. Es biju mācijusies vienu gadu medicīnā , bet tad pametu to skolu.
Vienīgais ko es nevarēju izdarīt bija pamodināt Saniju. Viņa bija bezsamaņā.
Pabeigusi viņu apkopt es piezvanīju tam numuram , kurš man bija rakstījis par to apvienību.
Kādu laiku neviens neatbildēja , bet tad beidzot pacēla klausuli.
《Saruna》
Es: Labvakar! Es nezinu ko darīt , Saniju ievainoja kāds un draud viņai un man. Viņa tagad ir bezsamaņā , ko man darīt , ja viņš neatļāva nevienam teikt kaut ko par atgadījumu savādāk būs slikti.
Vīrietis: Mēs tulīt atnāksim.
Es: Bet ko es teikšu vecākiem , kad jūs atnāksiet?
Vīrietis: To uzticiet man. *draudzīgā balsī teica*
Es: Nu labi.
《Sarunas beigas》
Es tikai nervozēju un staigāju šurpu turpu. Bija tāda sajūta it kā tas viss ilgst mūžību un, tad beidzot es sadzirdēju zvanu pie durvīm. Es ātri nedomājot izskrēju no istabas un metos uz durvju pusi. Es gribēju atvērt durvis , bet pie tām jau stāvēja mamma un jau grasījās vērt vaļā durvis.
Kad es jau pieskrēju pie durvīm mamma tās atvēra. Es sāku uztraukties un tikai skatījos uz vīrieti , kurš stāvēja visiem priekšā. Es paskatījos uz mammu un viņa bija izbrīnīta. Tad viņa paskatījās uz mani ar jautājošu skatienu.
"Am... nu... viņi... am..."- neko nevarēju izdomāt.
"Mēs esam skolotāji no Finijas draudzenes skolas."- droši teica, tā it kā tie nemaz nebūtu meli.
"Labi un ko jums no viņas vajag?"- neuzticīgi
"Mēs atnācām pie Finijas."- teica vīrietis.
"Bet ko jums ni viņas vajag? Mana meitiņa sen jau neiet uz skolu."
"Mamm , es viņus pasaucu."- iejaucos
"Priekš kam tev skolotāji , ja esi pabeigusi skolu?"- tagad mamma pievērsās man.
"Man vajadzēja un piezvanīju."- nevēlējos mammai vēl kaut ko melot , tapēc nepaskaidroju.
"Mēs būsim manā istabā. Nākat iekšā , es jūs aizvadīšu."- pievērsos atnācējiem.
Mamma neko nepateica un aizgāja , bet es aizvēru durvis un gāju ar viņiem uz manu istabu.

Mēs jau esam manā istabā un es viņiem parādīju logu un lapiņu ar draudiem. Tad viena no sievietēm sāka aprūpēt Saniju , pārējās asistēja viņai , bet vīrieši sāka visu pētīt, tā it kā viņi būtu Šerlahi Holmsi.