Zem ļaunās acs

12. Daļa

Es pārģērbos un gāju pie Edgara. Kā man negribējās pie viņa iet , bet diemžēl to vajadzēja darīt. Es jau biju pusceļā uz Edgara mājām , kad sadzirdēju kāda balsi , atkal. Uz reiz es nesapratu kam tā balss pieder , bet tad es ieklausījos un beidzot sapratu ka tā ir tā pati balss.
Es: Kapēc tu mani visu laiku brīdini un nevari pateikt no kā tieši man draud briesmas?
Kāds: Jo to es nedrīkstu teikt.
Es: Tu tāds vienmēr esi bijis un tagad arī kad nomiri esi tāds palicis. *bēdīgi*
Kāds: Es neesmu nomiris.
Es: Esi gan. Kā tad tu varētu ar mani sarunāties?
Kāds: To es arī nedrīkstu teikt.
Es: Nopietni? *dusmīgi*
Vairs man neviens neko neteica un es turpināju iet. Es biju ļoti noskaitusies uz viņu. Kapēc viņš nevarēja pateikt no kā man ir jāizmanās , kapēc viņš ir tik noslēpumains(?) , sev uzdevu šos un citus jautājmus uz , kuriem nespēju rast atbildi.
Visu atlikušo ceļu es tikai domāju un nemaz nebiju pamanījusi ka atnācu. Edgars dzīvoja nelielā mājā. Es nevienu vien reizi esmu pie viņa bijusi , tapēc es zinu kur kas atrodas pie viņa.
Es piegāju tuvāk pie durvīm un pieklauvēju , nekas nenotika. Neviens man nevēra vaļā durvis , tapēc es nolēmu ieskatīties iekšā pa logiem. Neko dižu es neieraudzīju. Visur gaismas bija izslēgtas un tas liecināja ka neviena nav mājās. Tapēc es nolēmu pašai ieiet iekšā.
Par laimi viņš joprojām vienu atslēgu glabāja zem tepiķīša , kur var noslaucīt kājas. Es pacēlu tepiķi un paņēmu atslēgu. Kad to izdarīju es atslēdzu durvis un sāku apmeklēt visu viņa māju , protams es neslēdzu gaismu iekšā , jo nevēlējos , lai kāds mani te ierauga.
Mans gaismas avots bija spūldzīte no telefona. Tā es izstaigāju visas istabas un neko neatradu un kad grasījos iet prom , es sadzirdēju kādu staigājam pirmajā stāvā. Tad es sadzirdēju balsi un tā piederēja Edgaram , viņš ar kādu runāja.
Es nedomājot ātri ieskrēju vienā no istabām un paslēpos skapī starp daudz drēbēm. Es cerēju ka viņš nenāks uz šejieni , bet es šaubījos , jo viņš bija atnācis tieši šinī istabā. Un kapēc viņam vajadzēja nākt tieši šeit(?) , jautāju pati sev domās. Edgars tagad ar kādu nopietni runāja pa telefonu un neizklausījās ka tā ir patīkama saruna.
《Edgara saruna ar kādu》
E: Es visu zinu! *dusmīgi*
.................
E: No kurienes es , lai to zinu?!
.................
E: Tak es nezinu!
.................
E: Es taču teicu ka es zinu kas man jādara!
.................
E: Jā , protams. *jau normālā tonī*
.................
E: Es saprotu kādas sekas var būt ja... Hallo? Jūs mani dzirdat?
《Sarunas beigas》
Varēja dzirdēt ka saruna aptrūkās , tikai kapēc(?) to es nezināju. Protams noteikti Edgars arī ir nesaparšanā kapēc tā notika , es īsti nezinu ko viņš tagad dara , jo es neko neredzu.
/Edgara skata punkts\
Es runāju pa telefonu , bet tad telefona saruna aptrūkās un tas nozīmēja tikai vienu. Es no sākuma nesapratu kas notika , bet tad es atcerējos ko tas varēja nozīmēt. Tas nozīmēja tikai vienu , tas ka kāds šeit ir. Kāda būtne , kas nebija mūsu pusē.
Es apskatījos visur apkārt un tad vēl atcerējos ka tās būtnes nenāk vienas pašas. Tās nāk tikai ja nāktu kāds cilvēks , jo tad viņas var sekot. Es nolēmu apskatīt visu māju , jo nevarēju zināt kur viņš/a slēpjas. Es apskatīju visus lielos skapjus izņemot vienu un tagad es tam tuvojos. Es jau biju pie skapja un vēru vaļā skapja durvis. Es atvēru tās un...