Zem ļaunās acs

10. Daļa

Pēc tā teikuma es sāku domāt , kam piederēja tā balss. Es sāku uzskaitīt iespējamos cilvēkus , kuriem varēja būt tāda balss un, tad beidzot sapratu kas ir tās noslēpumainās balss īpašnieks.
Es nekādi nevarēju apjēgt kā tas ir iespējams un kā es varu dzirdēt viņa balsi. Man to vajadzētu noskaidrot tikai ne tagad , tagad man vajadzētu izgulēties.
Es noliku galvu uz spilvena , paskatījos uz aizmigušo brāli un aizmigu.
~~~
"Māsa , māsa , celies! Celies taču!"-  brālis kliedza man ausī un bakstīja mani
"Mhm... Beidz mani bakstīt , man sāp," neatverot acis teicu. "Un beidz man kliegt ausī , savādāk palikšu kurla."
"Nu , bet celies! Tev ir steidzami jāceļas!" - brālis mani joprojām bakstīja un nelika mieru. Pēc viena mirkļa es saņēmos un piecēlos. No sākuma es paskatījos pulkstenī un man attaisījās mute. Es paliku dusmīga un dusmīgi paskatījos uz brāli , bet viņš tikai pasmaidīja un izgāja no istabas, pasaucot mani līdzi.
Es protams uzreiz neaizgāju viņam pakaļ , jo biju vēl miegaina. Tikai pēc dažām minūtēm es beidzot piecēlos un pamanīju, ka Sanija nav gultā. Gulta bija kārtīgi sakārtota.
Es izgāju no istabas un aizgāju uz virtuvi , kur jau sēdēja Sanija , brālis un tētis. Brīnums vispār! Pirmo reizi tētis ir uz brokastīm , toties tagad mammas nebija. Es apsēdos pie galda un tad uzdevu jautājumu: "Kur mamma?"
Neviens neatbildēja uz manu jautājumu , bet savukārt tētis man uzsmaidīja un piecēlās no galda, pasaucot brāli un Saniju. Nu mani atstāja vienu pašu , pameta.
Kapēc visi mani atstāja , vai tad es kaut ko sliktu izdarīju(?) , pie sevis nodomāju.
Kamēr es sēdēju, bija iestājies kapa klusums , bet pēc tam tas pazuda un bija dzirdama rosība viesistabā un no aizmugures pie manis pienāca kāds un aizsēja acis ar lakatiņu.
"Kas notiek?"- es momentāli uzdevu jautājumu.
Protams uz manu jautājumu atkal neviens neatbildēja. Man lika piecelties un pēc balss es sapratu, ka tā ir Sanija. Viņa mani veda uz priekšu , laikam uz viesistabu , jo es atkal dzirdēju skaņas. Tikai šoreiz bija dzirdami čuksti , satraukuma un prieka čuksti.
Man lika apstāties un atsēja acis. Es no sākuma neko īsti nevarēju saskatīt , jo acis bija jau pieradušas pie tumsas un tad pēkšņi gaišs. Bet kad es jau kaut cik labi varēju visu saskatīt , es ieraudzīju daudz pazīstamas sejas. Tie bija mani radiņi.
"Daudz laimes dzimšanas dienā!"- visi vienā balsī iekliedzās
Man sejā parādījās smaids. Pie manis pienāca visi un sāka mani apmētāt ar komplimentiem un novēlējumiem. Visi mani stipri mīļoja, ka man likās, ka tūlīt mani saplacinās , bet protams tas nenotika.
"Jūs mani tik ļoti stipri samīļojāt, ka man jau likās, ka tūlīt pārtapšu par pankūku. Tik pat plakanu kā pankūkas."- iesmējos
Visi uzreiz arī sāka smieties. Es ļoti mīlēju , mīlu un vienmēr mīlēšu savu ģimeni un radus , un protams arī savu draudzeni. Viņi ir paši labākie.
~~~
Pasēdēšana ar ģimeni bija interesanta. Visi kaut ko stāstīja un mans vectētiņš kā vienmēr jokoja ar jauniem jokiem. Bija tāda sajūta it kā viņš būtu speciāli jaunus jokus no galvas mācījies.
Ap kādiem 15:00 visi aizgāja un palikām tikai es , Sanija un mani vecāki ar brāli. Mēs sēžam virtuvē un runājam. Protams mamma atkal iesāka runāt par Edgaru un to ka man vajadzētu atrast sev otru pusīti.
"Zini , Finij , tev jau vajadzētu atrast sev kādu. Tomēr tev jau ir deviņpadsmit gadi."- pilnīgi nopietni teica mamma
"Mamm... Var būt nerunāsim par to? Nevajag bojāt man garastāvokli."
"Kaut kad jau tev vajadzēs otru pusīti. Tu tak negribi nodzīvot visu savu dzīvi vienatnē? "
"Negribu , bet pagaidām es nevēlos sev puisi."- nedaudz dusmīgi teicu
"Nu labi..."
"Var būt Finija var attaisīt savas dāvanas?"- jautri pavaicāja Sanija
Par laimi Sanija nomainīja tēmu un es piekrītoši pamāju ar galvu , un aizgāju uz viesistabu. Protams visi man sekoja.