Zem ļaunās acs

8. Daļa

Pēc kārtīgas pētīšanas pie manis pienāca viens no vīriešiem , viņš bija otrs jaunākais no pārējiem , vismaz tā izskatījās. Viņam bija ļoti īsi brūni mati , gara auguma , tievs , diezgan stilīgi un vienlaikus pieklājīgi saģērbies.
"Jūs kaut ko uzzinājāt?"- satraukti jautāju.
"Diemžēl mēs nezinam , kurš to ir izdarījis , bet viens mums ir skaidrs , tas , kurš to izdarīja ir saistīts kaut kā ar pārdabiskām spējām."- pavisam mierīgi, bet nopietni teica.
"Tas neko daudz neizsaka."- apbēdināti noteicu
"Tas ir viss ko mēs uzzinājām , vairs nekā nevaram pagaidām palīdzēt."- aizgāja pie pārējiem
Es piegāju pie sievietēm un paskatījos uz Saniju. Nu jau viņa izskatījās labāk.
"Kā viņa?"
"Ir daudz labāk , bet pagaidām viņai vajag mieru. Pēc kāda laika viņa pamodīsies."- teica sieviete.
Vismaz kāda laba ziņa pa šodienu , es nodomāju. Es sāku smaidīt un nolēmu atnest visiem kaut ko dzert un ko saldu. Noteikti viņi ir izsalkušu , es padomāju.
Izgājusi no istabas es aizgāju uz virtuvi , tur es ieraudzīju kaut kādu vīrieti. Viņš stāvēja man tieši priekšā un smaidīja ar ļaunu smaidu. Es biju nobijusies un stāvēju pilnīgi sastingusi ar izbrīnu pilnu skatienu skatījos viņam tieši acīs.
Bija iestājies kapa klusums un es tikai stāvēju , un skatījos uz viņu , un neko citu nespēju izdarīt. Pēc kāda brītiņa viņš man sāka nākt klāt un, tad pielika savu galvu man pie auss, iečukstot.
"Neviens nedrīkst uzzināt kas ir noticis , pati zini kas tad notiks."- čukstēja svešinieks.
Viņš, kad beidza runāt, ieskatījās man tieši acīs , bet es baiļu dēļ nevarēju pateikt ne vārda tapēc vienkārši piekrītoši pamāju ar galvu. Tad viņš pagāja man garām un aizgāja. Es vēl kādu brītiņu tā nostāvēju nepakustējusies , bet tad es atcerējos, ka atnācu visiem paņemt kaut ko dzert un uzkost.
Es paņēmu deviņas krūzes un tajās salēju visiem kafiju. Par laimi mums mājās bija paplāte uz , kuras es uzliku krūzes un bļodiņu ar cepumiem. Es paņēmu paplāti rokās un ar grūtībām to aiznesu uz savu istabu , jo bija smagi un bail, ka izlīs kafija.
Kad jau biju pie durvīm es atjēdzu, ka neattaisīšu durvis. Es protams mēģināju visādi vērt vaļā , bet nekas nesanāca. Kad es jau biju gatava padoties es sapratu, ka varēju nolikt paplāti uz grīdas un attaisīt durvis , bet pēc tam paņemt paplāti un ienest iekšā. Es jau sev sāku pārmest, ka atgrāk to nevarēju iedomāties un, tad es tā arī izdarīju.
"Es atnesu visiem kafiju un cepumus. Ja gribat varat ņemt, dzert un ēst."-  nolikusi uz rakstām galda paplāti pateicu.
Visi paskatījās uz manu pusi un, neko nesakot, paņēma krūzi un pa kādam cepumiņam. Es darīju tā pat.