Zem ļaunās acs

3. Daļa

"Labi , nomierinies un tagad pasaki ko darīsim?"- tagad viņa mani mierināja.
"Es pat nezinu. Man tagad gribas nomirt , lai tikai viņu nesatiktu."
"Nu nomierinies taču. Nebūs nekas traks."- viņa joprojām centās mani nomierināt.
"Nu nezinu..."
"Tad ja negribi neko domāt , tad iziesim ārā un pastaigāsimies svaigā gaisā."- Sanija ieteica
Es nopūtos un paskatījos viņai sejā. Sanija smaidīja un skatijās ar viltīgu smaidu manī. Tas bija ļoti aizdomīgi , jo kad viņa tā smaidīja , bija gaidāms kaut kas satriecošs vai arī kaut kas briesmīgs. Es uz viņu paskatījos jautājoši , bet viņa vienkārši piecēlās un paņēma manu roku. Viņa sāka mani vest lejā un, tad viņa izvilka mani ārā no mājas.
"Kur tu mani ved?"- nedaudz aizelsusies jautāju.
Sanija klusēja.
"Saaaaaniiiiijāāāā , kur tu mani velc? Atbildi!"
"Kad atvilkšu sapratīsi."- ar viltīgu smaidu teica
"Vismaz pasaki , tas būs ilgi?"
"Vilkšana? Ne ļoti."- nedaudz iesmējās
Es turpmāko ceļu klusēju un neko neteicu. Pēc kāda laika viņa mani atvilka uz kaut kādu vietu. Es nekad šeit iepriekš neesmu bijusi. Es apskatīju visu apkārt un, tad pajautāju Sanijai:"Kur tu mani atvilki?"
"Neatpazini?"- nedaudz izbrīnīti jautāja Sanija.
Es kārtīgāk apskatīju apkārtni un, tad atcerējos. Šī bija tā vieta, kur es satiku Saniju. Es braucu ar skritulenēm un es nepamanīju viņu , un ietriecos viņā. Mēs sākām lamāties viena uz otru , bet tad sākām smieties un sadraudzējāmies. Mums abām no sākuma nebija draudzeņu. Es nezinu kapēc viņai nebija , bet man no sākuma bija divas , bet viņas abas kaut kur aizbrauca un kopš tās dienas mēs vairs nekontaktējāmies.
"Es atceros. Bet kapēc tu atvedi mani uz šejieni?"
"Tev nu gan ir veca galva."- viņa pasmējās par mani
Es dusmīgi paskatījos uz viņu , bet viņa tikai pasmējās un turpināja runāt:"Ir pagājuši 2 gadi , kopš mēs satikāmies un sadraudzējāmies."
"Ak jā. Kā es varēju aizmirst."- uzsitu ar roku pa pieri
Sanija iesmējās un pateica:"Nezinu."

Šajā vietā un brīdī man atausa visi labie brīži kopā ar labāko draudzeni. Es pamanīju, ka Sanija uz manīm skatijās apmierināta un kaut ko gaidot no manīm. Es uzreiz viņu apskāvu.
"Beidzot to izdarīji."- iesmējās.
"Ko? Par ko tu runā?"- sarkastisiki jautāju.
Sanija samiedza acis un skatijās uz mani , bet es sāku smieties un arī viņa sāka smieties. Tā mēs kādu laiku stāvējām un smējāmies. Kad beidzām smieties , Sanija no savas somas izņēma kastīti , dāvanu.
"Tas tev."- smaidot, pasniedza man kastīti
"Oi, paldies."- neveikli pasmaidīju un paņēmu kastīti. "Manu dāvanu pasniegšu tev vēlāk , nav līdzi."
Sanija tikai pasmaidīja un ar galvas mājienu parādīja lai veru vaļā dāvanu. Es tikai pasmaidīju un sāku vērt vaļā. Beidzot atvērusi , no kastītes izņēmu kaklarotu. Tā bija draudzības kaklarota.
"Ak Dievs , tik forši. Bet kur otra pusīte?"
"Reku."- no krekla apakšas izvilka kaklarotu un parādīja to man.
Viņa bija jau uzlikusi ap kaklu savu kaklarotas daļiņu un es uzliku savējo.
"Draudzenes uz mūžu?"- pastiepa savu kaklarotu
"Uz mūžu."- pastiepu savējo
Mēs savienojām kaklarotas abas daļas un, tad apskāvāmies. Man tiešām bija uzlabojies garīgais. Es pavisam aizmirsu par to tikšanos pie meža.