Zem ļaunās acs

6. Daļa

Mēs atnācām pie manis un es viņam atļāvu ienākt. Es nemaz nebiju pamanījusi , ka mums priekšā stāvēja Sanija. Es tikai to pamanīju , kad viņa ierunājās.
"Auuu... Finija , kur tu esi pazudusi?"- vicināja savu roku man gar acīm.
"Ko? ...Es te pat."- uzsmaidīju.
"Tad labi. Pastāstīsi par ko jūs runājāt?"- nepacietīgi jautāja Sanija.
"Jā protams tikai nedaudz vēlāk."
"Kad?"
Es neatbildēju uz Sanijas jautājumu un izvedu Edgaru ārā. Viņš par brīnumu bez nekādiem iebildumiem izgāja. Kad to izdarīju es paņēmu Saniju aiz rokas un vedu pie sevis , istabā. Viņa man mierīgi sekoja un neizdvesa ne mazāko vārdu.
Kad uzgājām augšā mēs apsēdāmies uz manas gultas un es iesāku runāt.
"Man teica, ka mums vaj..."- Sanija mani pārtrauca
"S... sk... skaties."- uztraukti teica un ar pirkstu rādīja uz logu.
Es pagriezos pret logu un tas ko ieraudzīju mani pārsteidza. Tur bija ar asinīm rakstīts "Ja tu uzzināsi kaut ko es tevi nogalināšu un visu tavus tuviniekus arī!"
Mēs abas sēdējām sastingušas un skatijāmies uz logu. Es nekādi nevarēju aptvert, kā kāds varēja to uzrakstīt un pa kuru laiku. Pēc dažām klusām minūtēm es piecēlos un piegāju pie loga. Es vēlējos pārbaudīt cik sen tas ir rakstīts. Es atvēru logu un pieskāros asinīm , tās vēl nebija izžuvušas , tad sanāk, ka to izdarīja nesen.
Es paņēmu nofotogrāfēju to tekstu un paņēmu ausu kociņus un ar to nobraucu pa asinīm. To kociņu es ieliku maisiņā un nolēmu rīt aiziet uz policijas iecirkni.
Tikai tagad vajadzēja izdomāt kā noslēpt no mammas un tēta asiņaino stiklu. Vienīgai, kas ienāca prātā bija aiztaisīt aizskarus , bet no ārpuses tāpat varētu redzēt.
Nolēmu piezvanīt policijai rīt , kad neviena nebūs mājās. Bet pagaidām vajadzētu kaut kā pasargāt Saniju un viņas ģimeni , bet kā? Labi , Saniju es vēl varu pasargāt un ja viņa neko neuzzinās , tad visam vajadzētu būt kārtībā , es pie sevis nodomāju.
Atkal atgrižoties uz realitāti no manas domu pasaules , es pamanīju , ka Sanija ir nobijusies un nedaudz trīc. Es apsēdos blakus viņai un ierunājos klusā balstiņā, pieskaroties viņas plecam:"Sanija , tev viss kārtībā?"
"Nezinu."- pēc īsa brīža klusuma atbildēja
"Tev atnest ūdeni?"
"Nezinu."- viņa atkārtoja to pašu vārdu un skatijās uz loga pusi
"Es tev atnesīšu ūdeni."
Es piecēlos un izgāju no istabas. Iegājusi virtuvē , es paņēmu glāzi un jau gribēju liet ūdeni , kad sadzirdēju kliedzienus. Es noliku glāzi uz galda un skrēju uz savu istabu , jo no turienes nāca kliedziens.
Es jau biju pie durvīm , kad pie manis pieskrēja uztraukusies mamma.
"Kas notika? Kas tur kliedz?"- uztraukti jautāja mamma.
"Am... Tā ir Sanija , mēs skatāmies šausmeni un es biju aizgājusi kaut ko paņemt ēst."- sameloju
"Tad labi , savādāk es jau sāku uztraukties."
Mamma aizgāja , bet es atvēru vaļā durvis. To ko es ieraudzīju mani šokēja , es nebiju neko tādu gaidījusi.