Just a girl

#17

Nospēlējām teātri un visi uzreiz gāja prom. Gāju novilkt tērpu. Bet aizskatuvē bija Nils. Es pagriezos lai ietu prom taču viņš mani pamanija un pieskrēja klāt.
- Liec man mieru. Es pateicu neskatoties viņam acīs. Man bija bail. Bail redzēt to, ko viņš man nepiedotu. Nezinu kas tas ir, bet zinu kad nepiedotu. Un neprasiet ko vai kā es to zinu. Es to vienkārši zinu. Gribēju iet prom, bet viņš saķēra manu roku.
- Kāpēc?
- Tāpēc kad es tevi ienīstu. Vēljoprojām neskatijos viņam acīs. Manas acis šaudijās pa aizskatuvi. Te vairs neviena nebija. Man palika bail.
- Atbildi godīgi. Un skaties acīs.
To es nevarēju. Mana nokārtā galva priekš tā ir par smagu. Pārāk pilna ar kaunu un bailēm. Nezinu no kā jābaidas vai jākaunas, bet tā vienkārši ir. Viņš paņēma manu galvu rokās un pacēla to tik augstu, lai viņa acis būtu tieši pretī viņējām. Rokas Nils nenoņēma. JO ES TEVI NEIENĪSTU. ES TEVI M... pats saprati.
- Atbildi. Viņš to pateica vienlaikus stingrā un maigā balsī.
- Jo... es nespēju pateikt. Es pat domās to nepieļauju, kur nu vēl skaļi.
- Tad tu nezini kāpēc gribi lai lieku tev mieru? Es pakratiju galvu. Es zināju. Un kā vēl zināju. Taču Nils to nezināja. Viņš iesmējās.
- Kas te tik smieklīgs? Īgni prasiju.
- Tu. Un viņš mani iegrieza tādā kā dejā. Un mēs dejojām.
- Man nepatīk dejot. Tā nu gluži nebija. Es dievinu dejot
- Tev patīk. Es izboliju savas acis
- To tavās acīs var redzēt. Tu dievini dejot. Vari to noliegt, bet es redzu. Neesu akls. Turklāt dejot tu māki lieliski.
- Aww. Uztveršu to kā komplimentu.
- Tas arī bija komplinents. Nils iesmējās.
- Man jāiet mājās.
- Kāpēc?
- Es rīt gribu. No rīta neēdu.
Nils atkal sāka smieties. Es sāku iet uz mājām.
- Varu pie tevis?
- Ko tu pie manis?
- Es arī neesmu ēdis. Un pagājušajā reizē es nepaspēju pagaršot pankūkas.
- Un tĀ ir mana vaina?
- Nu....Jā
-  Ko muldi. Tu pats biji vainīgs.  Nevajadzēja mani kaitināt.
- Tu pati apvainojies. Pie tā es nebiju vainīgs. Un nenoliedz.
- Labi, labi. Nevar ļaut tev badā nomirt.
Tā mēs norunājām visu ceļu. Kad nonācām mājās mēs cepām biezpiena kūku. Ieliku kūku cepeškrāsnī.
- Tu pieskati kūku. Man jāiet kleitu pārvilkt.
- Nu gan laicīgi atcerējies.
- Hei! Es nevarēju ļaut tev badā nomirt.
- Nu ja. Kā tad savādāk.