Blood and Secrets | Jeon Jungkook

10. Nodaļa - "Mammu?"

☆

Pirmais,ko ieraudzīju,kad nokļuvu mājās un iegāju viesistabā,bija mana mamma,kura sēdēja uz dīvāna.
Es pasmaidīju un nopūtos.
- Hey,mammu...es nopirku tās konfektes..- Es piegāju pie viņas,bet viņa nekustējās no vietas.
Es uzrāvu uzaci.
- Mammu? - Es nedroši prasīju.
Nekādas atbildes nebija,tāpēc es piegāju vēl tuvāk un,kad ieraudzīju viņas seju un,kas viņai ir uz kakla,tas lika man iekliegties.
Viņai viss kakls bija ar asinīm un acis viņai bija ciet.
No malas izskatījās,ka viņa vienkārši sēž,bet no priekšas...
Es sāku nenormāli panikot un skrēju pie viņas.
-  MAMMU!!!??? MAMMU?? TU DZIRDI MANI??!?! - Es biju lielā histērijā un sāku raudāt.
Es pieskāros viņai pie kakla un viņai bija tāda pati brūce,kā man,tikai tagad,tā bija svaiga un pilna ar asinīm.
Man likās,ka paģībšu,jo tas skats bija pretīgs.
- Mammu...- Es sāku raudāt vēl vairāk.

Man vajadzēja kaut ko darīt,bet es biju sastingusi kā statuja uz vietas.
Pat Majoru nekur vairs neredzēju un man bija bail,ka arī viņam,kas noticis.
Es ātri sagrābu mājas telefonu un uzspiedu 112 numuru,bet tas bija grūti,jo man trīcēja rokas.
Es nevarēju pielikt telefonu pie auss,kad mājas durvis atsprāga vaļā un vienā sekundē,kāds bija jau pie manis.
- Y/N!! Es dzirdēju,ka...- Es atpazinu balsi,kas apklusa.
Es momentā paskatījos uz viņu,bet man bija vienalga,jo es atkal pieliku telefonu pie auss.
Viņš to momentā izrāva man no rokām,kas lika man izplest acis un uzbrukt viņam,lai viņš man to atdod.
- TU ESI JUCIS!??!! TU ESI PSIHOPĀTS,SAPROTI!?!? - Es kliedzu caur asarām. - MAN IR JĀGLĀBJ SAVA MAMMA,TU STULBENI!!! - Es centos paņemt telefonu,bet viņš to nometa pie zemes un uzkāpa tam virsū ar kāju un es sāku raudāt vēl vairāk.
- Ko tu izdarīji??? - Es biju šokā. - PALĪGĀ!! PAL....- Es gribēju pievērst kaimiņu uzmanību,bet Jungkooks mani cieši satvēra un ar stipru grūdienu,piespieda mani pie sienas.
- Tu vari aizvērties??? Nomierinies!! - Viņš satvēra manu seju un noturēja to vietā,kamēr man bira asaras.
- Kā...mana mamma...- Es nespēju parunāt,jo viņa noteikti tagad jau ir mirusi un tā psihopāta dēļ,es nevaru viņu vairs izglābt.
- Velnsparāvis,Y/N!!! Es nēesmu nekāds psihopāts!! - Jungkooks sapurināja manus plecus. - Nomierinies,lai es varu palīdzēt!! - Viņš bija dusmīgs.
Es caur dusmām iesmējos.
- Tu?? Kā...KĀ TU VARI PALĪDZĒT,KA MANA MAMMA JAU MIRUSI,TEVIS D....- Es nevarēju pat pabeigt,kad viņš iesita man pa seju,kas lika man izplest acis no šoka un man izspiedās asaras vēl vairāk.

- Lūdzu...es negribēju...es...- Es samiedzu acis ciet un nodūru galvu,bet viņš to atkal pacēla un nākamajā brīdī,es sajutu,ko mīkstu,kas ir uz manām lūpām.
Es pat nepaspēju atjēgties,kad viņš atrāvās un smagi elsojot,uzlūkoja mani.
- Vienkārši apklusti un ļauj man palīdzēt...- Jungkooks noglāstīja manu vaigu,kur nesen bija man iesitis ar pļauku.
- Lūdzu piedod,bet...es varu tiešām palīdzēt,tikai ļauj man...Es varu izglābt tavu mammu,ja vien uzticēsies man...- Viņš pieliecās pie mana sāpošā vaiga un noskūpstīja to,ļoti ilgu brīdi.
Es nezināju,ko lai dara,jo man tas viss bija šoks.
- Uzticies man...- Jungkooks atraujoties,nočukstēja un vēlreiz manu vaigu noglāstīja,pieliecoties man pie sejas,ļoti tuvu.
- Atbildi man,lai zinu,ko darīt...- Viņš aizlika manus matus aiz auss.
Es jutu,ka atkal raudāšu,bet es negribēju uz viņu vairs kliegt,jo man bija bail.
- Kā tu vari palīdzēt,ja viņa ir mirusi? - Es aizvēru acis,kad nočukstēju.
- Tu uzticies man? - Viņš noslaucīja manas asaras.
Es iešņukstējos un nezināju,ko atbildēt.
- Jā...- Tas bija vienīgais,ko varēju pateikt,jo man nebija izvēles,lai arī,kas viņam ir padomā.
- Tikai nebaidies un nekliedz lūdzu...tas ir vienīgais,ko varu tev lūgt un galvenais,ja negribi to redzēt,aizver acis...- Viņš čukstēja un es to izdzirdot, biju šokā,bet es tikai pamāju.
- Labi...aizver acis,jo skats nebūs patīkams...- Jungkooks mani brīdināja.
Tas lika man samulst,pirms viņš atkāpās no manis un bija vienā mirklī,pie manas mammas.