Blood and Secrets | Jeon Jungkook

16. Nodaļa - "Netflix"

☆

Atbraukuši no veikala,mēs visu pārtiku izlikām uz letes.
Brīdi blenzusi uz to virsū,es pamanīju,ka Jungkooks ir apsēdies dīvānā,izpletis kājas un vēro mani.
Kad paskatījos uz viņu,viņam sejā bija dīvains skatiens,kas mani mazliet nobiedēja.
- Umm...kāpēc tu tā skaties? - Man jau sāka palikt neērti.
- Nedrīkst? - Viņam tonis bija mazliet nopietns,bet ar pavedinošu piesitienu un es nemaz nezināju,kāpēc.
Es uzreiz novērsos.
- Okey...aizmirsti...- Es nočukstēju un sāku kaut ko taisīt ēst,taču viena pati,jo zināju,ka Jungkooks nemācēs gatavot ēst,zinot,ka viņš pats neēd.
Sagriezusi burkānus un tomātu mazās šķēlītēs,es atkal viņu pieķēru blenžam uz mani,ar to pašu skatienu,itkā viņš varētu mani izēst,pat pāri telpai.
Es nemanāmi pašķielēju uz viņu.
- Man kaut kas ir uz sejas? - Es šaubīgi prasīju.
Viņš pasmīnēja.
- Nē.-
Tas lika man uzraut uzaci.
- Kas tad ir? Tas jau paliek baisi,ka tā skaties virsū.- Es atdzinos.

Tad,kad viņam bija tas aukstais skatiens,tad tas tiešām mani biedēja un lika justies neērti.
- Man vienkārši patīk tevi vērot.- Viņam sejā bija pašapmierināts smaids.
Es uzreiz piesarku un paņēmu rokās papriku,lai to arī sagrieztu šķēlēs.
Viņš tikai iekārtojās ērtākā pozā un turpināja mani pētīt.
Man likās,ka izcepšos no karstuma.
Es pacēlu nazi gaisā un norādīju ar to uz viņu.
- Es galvoju...ja turpināsi uz mani....- Es apklusu,kad viņš pēkšņi milzīgā ātrumā piecēlās un jau bija pie manis,aiz muguras...ļoti tuvu klāt.
Omg...
Jungkooks pieliecās man pie auss.
- Varu tādā gadījumā tev palīdzēt? - Viņa rokas satvēra manu vidukli un viņš pievilka mani sev klāt,kas lika man palikt vēl sarkanākai.
- Es...umm....jā..um...tas ir nē! Paga...nu ja vēlies...- Es biju panikā,jo nezināju,ko īsti darīt.
No vienas puses es viņu varbūt aizvainotu,ja atraidītu,bet viņš varētu palīdzēt vienalga.
- Tu uztraucies? - Viņa elpa kutināja manu ausi.
Es smagi noriju siekalas.
- N..nē...kāpēc? - Es neveikli iesmējos.
- Hah....es ļoti labi zinu,ka uztraucies...- Jungkooks sāka skūpstīt manu kaklu,kas lika man gandrīz nokrist,jo viņa lūpas uz manas ādas bija kā nāve man.
- Jungkook...nevajag...-
- Vai es tev lieku justies neērti? - Viņš atkal jautāja,kad jau biju aizvērusi acis un atliekusi galvu uz atpakaļu,liekot viņam paskatīties uz mani un pasmīnēt.
- Nē...- Es izčukstēju.
Es jutu,ka viņš pieliecas man pie sejas no sāna un maigi pieskaras manam vaigam ar savām lūpām.
- Y/N...- Viņa balss bija ļoti zema.
- Jā? - Tā bija mana vienīgā atbilde.
- Es gribētu tevi rīt kaut kur aizvest un šoreiz es nepieļaušu,ka kāds to izjauks...- Jungkooks man nočukstēja,atkal noskūpstot manu kaklu.
Es tikai pamāju,jo biju no viņa pieskārieniem un lūpām,kā transā iekritusi.
Jungkooks pasmīnēja un paņēma no manām rokām nazi.
- Un nekad vairs nedraudi man ar nazi,jo tu nezini,ko es varētu izdarīt par tādu gājienu.- Viņš mani brīdināja,kas lika man samulst.
- Tad tā...ko es varu tev palīdzēt? - Nomainījis tēmu,viņš atrāvās no manis.
Es atviegloti nopūtos,jo varēju normāli tagad ievilkt gaisu.
- Umm..tu vari...- Es iesāku,paskatoties uz produktiem. - Izcept varbūt kotletes,kamēr taisu salātus? - Es viņam piedāvāju,bet uz brīdi šaubījos vai viņš tās mācēs izcept.
Viņš iesmējās un paņēma malto gaļu.
- Protams,ka māku...To jebkurš var..- Viņš piemiedza man ar aci un pievērsās plītīj,lai pie tās sataisītu kotlešu mazas piciņas.
Es pasmaidīju par viņu un turpināju griezt papriku.

☆

Pēc stundas,bijām uztaisījuši kartupeļus,ar kotletēm un svaigiem salātiem,bet bija mazliet dīvaini,ka es tikai viena pati ēdīšu,zinot,ka viņam vienīgā barība ir asinis.
Apsēdusies pie galda,es sāku ēst,jo tiešām biju izsalkusi un nemaz negribēju nekādas asinis dzert,jo tas būtu pretīgi.
Jungkooks pa to laiku bija iegājis istabā un kaut ko darīja.
Tā brīdi ēdusi un nobrīnījos,ka viņa ceptās kotletes ļoti labi garšo,es jutu,ka viņš nostājas man aiz muguras,kas lika man uz brīdi sastingt.
Es beidzu ēst un pamanīju,ka viņš manā priekšā noliek glāzi....
- Pagaršo pēctam...tas būs saldajā...- Viņš nočukstēja un apsēdās man pretī.
Es samulsusi paskatījos uz glāzi...
Tā bija ar tumši sarkanu šķidrumu...
Izskatījās pēc asinīm.
Tas lika man mazliet sabīties un paskatīties uz viņu.
- Kāpēc tu man to iedevi? - Es biju lielā nesaprašanā.
- Vienkārši gribu,lai pagaršo...Drīz vien tāpat tev organisms prasīs pēc asinīm,jo ēdiens visu neaizpildīs.- Jungkooks nopietni mani vēroja.
Es tikai noriju siekalas un turpināju ēst.