Blood and Secrets | Jeon Jungkook

29. Nodaļa - "Nocte"

☆

Man visas emocijas,visas sajūtas un atmiņas ieplūda manī.
Mana sirds sāpēja un es nezināju,kā tā atdzīvojās tik ātri.
Es biju lielā nesaprašanā.
Man gribējās nomirt,zinot,ko es izdarīju.
Bija sajūta,ka man bija aptumšojies prāts,ka nedomāju,ko daru,bet apzinoties visu,es sajutu Jungkooka mīlestību,kas atdzīvināja manu sirdi.

Tā sāpēja,jo bija sajūta,ka mīlestība sāka dziest.
Es vairs nepriecājos vai nesmaidīju.
Man bija liela depresija un man bija doma par pašnāvību.
Es negribēju sāpināt Jungkooku.
Tas nebija manos plānos.
Tagad visi ir uz mani dusmīgi un es nezinu,ko vairs darīt.

Es sēžu istabā jau divas dienas un neviens pat neuzdrīkstas mani apciemot.
No vienas puses tas ir labi,bet es jūtos tik vientuļi un slikti,ka gribu izbeigt šīs sirds sāpes.
Mani tas moka.
Es vairs nevaru izturēt.
Pati esmu vainīga un es domāju,ka tam ir laiks pielikt punktu.

☆

Jungkooks bija sagrauts.
Viņš nespēja noticēt,ka ko tādu izdarīji.
Viņš zināja,ka Tae neko tādu viņam neizdarītu,bet kāpēc tad viņš neatgrūda tevi?
Tas viņu mulsināja.
Viņam vajadzēja laiku padomāt,bet viņam jau bija tikai viena doma - izbeigt šo visu tēatri,lai viņam vairs sirds nesāp.
Tā sāpēja neciešami,bet viņam bija vienalga.
Viņam vajadzēja pabūt vienam.

☆

Plkst. 03:18

Kamēr viņš sēdēja virtuvē,telpā ienāca arī Tae.
Ieraugot Jungkooku,viņš nezināja,ko lai dara.
Jungkooks skumji pasmīnēja.
- Kā patika laizīties ar manu meiteni? -
Tae izpleta acis.
- Tu pats zini,ka es neko tādu nepieļautu...viņa pirmā mani provocēja un...- Jungkooks uzsita pa galdu un nikni viņu uzlūkoja.
- Tiešām?! Tad kāpēc tu ļāvies un neko nedarīji?? - Viņš jau sāka aizsvilties.
Tae nolaida skatienu.
- Es nezināju,ko darīt...es biju šokā un nesapratu,kas notiek...- Viņam bija grūti izteikties.

Jungkooks sarkastiski iesmējās.
- Nu,protams,Tae..-
- Bet tā ir taisnība...viņa pati neapjēdz,ko dara! Tu neredzi,ka viņa nav tāda kā agrāk?? Kad aizgāji,tu pat nezini,kā es jutos...- Tae sāka raudāt. - Es varēju viņu atgrūst,bet tas notika tik negaidīti,ka...es pat nezinu,ko tagad darīt,lai tu man piedotu...mēs esam labākie draugi un es negribu,lai tu mani pamet... Viņam bija grūti.
Jungkooka skatiens uzreiz atmaiga.
- Tad viņai pašai tas jāsaprot,ko ir izdarījusi...mana sirds sāp...- Viņš padevās un atvēlās krēslā.

Tae smagi nopūtās un aizgāja apsēsties viņam blakus.
- Tad tu man piedod? Es tiešām tā negribēju...- Viņam atkal nobira asaras.
Jungkooks skumji pasmaidīja.
- Es tev piedodu,TaeTae.- Viņš uzlika viņam uz plecu roku,žestā,kas viss būs labi.
Tae pasmaidīja.
- Tu esi labākais draugs,kas jebkad man ir bijis...es nekad neuzdrīkstētos tevi sāpināt...-
Jungkooks deva atkal viņam skumju smaidu.
- Es zinu.-

☆

Pirmo reizi pagāja naktis,kad es neguļu.
Nebija sajūta,ka man nāktu miegs,bet es gribēju to sajūtu,kad esi noguris un vari iekrist siltā gultā,lai saldi varētu pagulēt.
Mana dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk.
Esmu visu salaidusi grīstē,jo sāpināju savu vienīgo cilvēku,kuru patiesi mīlu.
Viņam ir iemesls uz mani  dusmoties,tāpēc es viņam nemaz nelūgšos piedošanu.
Man vajadzēja būt stiprai.

Trešā diena jau bija aizritējusi un es biju ļoti izsalkusi pēc asinīm,taču es mēģināju sevi saturēt un pārņemt kontroli pār savu organismu.
Nevienu pagaidām negribu redzēt,tāpēc esmu uztaisījusi sev aizsarglauku ārpus istabai.
Man vajag vienatni.
Ir grūti,bet varu paciest.
Vajadzēja visam pielāgoties.
Atkal atceroties par Jungkooku,man gribas raudāt un raudāt.
Lai arī kā to negribētu,esmu sagrāvusi sevi.
Pavisam.